Cementa ražošanas izejvielas

Cementa ražošanai var izmantot gan dabiskās izejvielas, gan arī rūpniecības produktus. Kā izejvielas var kalpot minerāli, kuru saturā ir cementa galvenās sastāvdaļas:

• kalcija oksīds;
• silīcija oksīds;
• alumīnija oksīds;
• dzelzs oksīds.

Nav tāda izejvielu veida, kurā šie komponenti ir proporcijā, kura ir piemērotāka cementa ražošanai. Tieši šī iemesla dēļ sastāva projektēšana notiek, izejot no nosacījuma, ka ir vajadzīga daļa, kas ir bagāta ar kaļķiem (karbonāta komponents) un daļa, kas nav bagāta ar tiem, bet, kas, turpretī, satur silīcija oksīdu, alumīnija oksīdu un dzelzs oksīdu (mālainais komponents). Pasaules praksē, arī Latvijā, tiek pieņemts, ka izejvielu maisījuma pamata sastāvdaļas ir kaļķakmens un māls vai arī kaļķakmens un merģelis (bet 2. gadījums ir retāks).

Karbonātieži

Karbonāta komponenta īpatsvars cementa izejvielu maisījumā parasti sastāda no 76% līdz 80%. Tieši šī fakta dēļ šo komponentu fizikālās un ķīmiskās īpašības spēlē izšķirošu lomu ražošanas tehnoloģijas un ražošanas iekārtu izvēlē.

Kaļķakmens (CaCO₃) ir dabā ļoti izplatīts. Cementa rūpniecībai ir derīgs visu ģeoloģisko formāciju kalcija karbonāts, bet vistīrākās kaļķakmens formas ir kaļķakmens špats (kalcīts) un aragonīts. Kalcīta blīvums ir 2,7 t/m³, bet aragonīta blīvums ir 2,95 t/m³. Kalcīta makrograudu paveids ir marmors, bet to izmantot cementa rūpniecībā nav ekonomiski izdevīgi. Visvairāk izplatīti un marmoram tuvi kalcija karbonāta formas ir kaļķakmens un krīts. Kaļķakmens cietība atrodas intervālā starp 1,8 un 3,0 pēc Mosa cietības skalas un tā blīvums ir robežās starp 2,6 un 2,8t/m³.

No ģeoloģijas viedokļa krīts ir viens no jaunākiem nogulumiežiem, jo tas formējās krīta periodā. Atšķirībā no kaļķakmens krītam ir irdena un drupana struktūra, kas nosaka tā piemērotību slapjam ražošanas paņēmienam. Viena no nozīmīgākām priekšrocībām ir tā, ka krīta ieguvei neizmanto spridzināšanu un tam nav vajadzīga papildu drupināšana pirms cementa ražošanas, tieši tāpēc krīta izmantošana var ievērojami samazināt cementa ražošanas izmaksas. Krīts satur ap 98-99% CaCO₃ ar nelieliem SiO₂, Al₂O₃ un MgCO₃ piemaisījumiem.

Merģelis ir kaļķakmens ar silīcija oksīda, mālainu vielu un dzelzs oksīda piemaisījumiem. Merģelis ir pārejošā pakāpe uz māliem. Merģeļi ir izmantojami cementa rūpniecībā lielā izplatījuma dēļ. Tā cietība ir daudz zemāka, nekā kaļķakmenim un, jo vairāk mālainu vielu merģelī, jo mazāka ir tā cietība. Merģeļa krāsa mainās no dzeltenas līdz pelēcīgi-melnai. Tas ir viendabīgs karbonātu un mālu sajaukums un tieši tāpēc to bieži izmanto, kā cementa izejvielu.

Silīcija oksīda, mālainu vielu un dzelzs oksīda piemaisījumi sastāda apmēram 20-50% no merģeļa sastāva, bet kaļķakmens – no 50% līdz pat 80%. Atkarībā no CaCO₃ un mālaini-smilšainās vielas sastāvdaļu attiecības merģeļi tiek iedalīti smilšainos, mālainos un kaļķainos. Par visvērtīgāko izejvielu cementam tiek dēvēts kaļķainais merģelis, kas satur 75-80% CaCO₃ un 20-25% mālu. Pēc sava ķīmiskā sastāva tas ir tuvāks portlandcementam, nekā citi merģeļi. Tādi merģeļi tiek nosaukti par naturāliem.

Mālainie ieži

Cita svarīga cementa ražošanas sastāvdaļa ir māls. Māli ir sārmu alumosilikātu izvēdināšanas produkti. Hidroalumosilikāti ir mālu galvenie komponenti. Māli iedalās sekojošās minerālu grupās:

• Kaolīnu grupa: Al₂O₃⋅2SiO₂⋅2H₂O – kaolinīts, dikīts, nakrīts, galuazīts;
• Montmorilonītu grupa: montmorilonīts – Al₂O₃⋅4SiO₂⋅H₂O+nH₂O, beidelīts -Al₂O₃⋅3SiO₂⋅H₂O, nontronīts – (Al,Fe)2O₃⋅3SiO₂⋅nH₂O, saponīts -2MgO⋅3SiO₂⋅nH₂O;
• Sārmu saturošo mālu grupa – mālainās hidrovizlas, ieskaitot ilītu.

Kaolīnu grupas minerāli atšķiras ar SiO₂ saturu, kristālu struktūru un optiskām īpašībām. Mālainiem minerāliem ir smalkgraudaina struktūra, graudu izmēri parasti nepārsniedz 2 mm. Mālainie ieži būtiski atšķiras pēc struktūras un fizikālām īpašībām. Māli satur ne mazāk kā 50% daļiņu ar izmēru mazāku par 0,01 mm, tai skaitā arī ne mazāk kā 25-30% daļiņu, kas ir mazākas par 0,001 mm. Mālu naturālais blīvums ir 1,7-2,1 t/m³, bet naturālais mitrums ir 10-30%.

Bez māliem cementa rūpniecībā vēl izmanto smilšmālu, lesu un mālainu slānekli. Smilšmāli ir mālainie ieži, kas satur kvarca paaugstinātā daudzumā. Tie satur 30-40% daļiņu, kas ir mazāki par 0,01 mm un tai skaitā 10-30% daļiņu, kas ir mazākas par 0,001 mm. Smilšmālu blīvums ir 1,7-2,1 t/m³, mitrums ir 7-24%.

Less ir irdens, mazplastisks iezis, kas sevī satur:

• vizlas;
• kaolinītu;
• laukšpatus;
• kalcītu;
• kvarcu.

Tas sastāv no relatīvi lielām daļiņām ar izmēriem 0,05-0,01 mm. Tā blīvums ir 1,4-1,85 t/m³, bet mitrums – 3-14%. Mālainais slāneklis ir mālu pārkristalizācijas produkts, ciets akmeņveida slāņainais mālainais iezis. Tā blīvums ir 2,1-2,4 t/m³ un mitrums ir 2-12%. Mālainais slāneklis atšķirībā no citiem mālainiem iežiem ūdenī neizšķīst.

Korekcijas piedevas

Šīs piedevas tiek ievestas tad, ja izejvielu maisījums neatbilst iepriekš noteiktām normām. Kā piemēru var minēt smilts vai mālu ar lielu silīcija oksīda īpatsvaru pievienošanu SiO₂ satura paaugstināšanai. Ja ir novērojams dzelzs oksīdu trūkums, tad var pievienot izdedžus, dzelzs rūdu utt.

Kā dzelžainās piedevas var izmantot izdedžus no sērskābju rūpniecības, bet retāk – arī domnu sārņus. Par alumīnija oksīda piedevām var kalpot mazdzelžainie māli, boksīti. Silīcija oksīdu saturu var paaugstināt kvarca smiltis, opoka vai trepelis. Oksīdu saturam piedevās jābūt sekojošam: Fe₂O₃– ne mazāk par 40%, SiO₂– ne mazāk par 70%, Al₂O₃– ne mazāk par 30%. Dzelžainās piedevas izmanto lielā skaitā cementa rūpnīcu, silīcija oksīda piedevas – retāk, bet alumīnija oksīda piedevas tikai tad, kad par komponentu izmanto belīta duļķi.

Rūpniecības atkritumi un blakusprodukti cementa ražošanā

Vesela virkne rūpniecības blakusproduktu ir diezgan tuva cementa izejvielu maisījuma ķīmiskajam sastāvam. Šie produkti var aizvietot mālaino un daļēji arī karbonāta komponentu. Kā likums, šie materiāli ir termiski apstrādāti savas nozares rūpniecības procesa laikā, nesatur CaCO₃ un var arī iekļaut sevī veselu virkni klinkera minerālu. Tieši šādu produktu ieviešana var samazināt apdedzināšanas temperatūru un paaugstināt krāšņu ražīgumu. Visvairāk cementa rūpniecībā tiek izmantoti domnu sārņi, kurināmā pelni un belīta duļķis.

Domnu sārņi – šis komponents radās pie šihtas izejvielu pilnās kušanas domnu krāsnī, tās izejvielas ir rūda un kusnis. Domnu sārņu izeja sastāv 40-60% no čuguna masas. To mineraloģiskais sastāvs ir pārstāvēts, galvenokārt, ar kalcija silikātiem un alumosilikātiem.

Kurināmā pelni – šis komponents rodas kurināmā sadedzināšanas gaitā. Termiskā ietekme uz kurināmā minerālu daļu vada pie dažādu savienojumu cieto graudu izveidošanas. Pēc ķīmiskā sastāva 85-90% no pelniem sastāv no silīcija, alumīnija, dzelzs, kalcija un magnija oksīdiem.

Belīta duļķis – komponents radās, kā rūpniecības atlieka apatīta-nefelīna iežu pārstrādē alumīnija oksīdos, sodā un potašā. Pēc masas duļķim sastāvs ir sekojošs: SiO₂– 26-30%, Al₂O₃– 2,2-6,5%, Fe₂O₃– 2,1-5,5%, CaO- 52-59%, MgO- 2-2,5%, Na₂O- 1-2,5%. Belīta duļķis ir izgājis cauri termiskai apstrādei un sastāv, galvenokārt, no dikalcija silikāta, kas ietilpst cementa klinkera sastāvā.

Cementa ķīmiskais sastāvs

Līdzīgi granītam, kurš sastāv no zināmiem dabiskiem minerāliem, arī cementa klinkers ir vairāku mākslīgu minerālu sakopojums, kas ir veidots pēc izejvielu maisījuma apdedzināšanas. Tomēr atšķirībā no granīta klinkera sastāvdaļas nevar izšķirt ar neapbruņotu aci, jo tas sastāv no ļoti smalkgraudainas kristāliskās, kā arī amorfas masas (fāzes). Klinkeru veido šādi galvenie minerāļi: trikalcijsilikāts 3CaO⋅SiO₂ (alīts), dikalcijsilikāts 2CaO⋅SiO₂ (belīts), trikalcijalumināts 3CaO⋅Al₂O₃ un tetrakalcija alumoferīts 4CaO⋅Al₂O₃⋅Fe₂O₃ (braunmilerīts).

Visbiežāk tiek lietoti šo elementu saīsinātie apzīmējumi:

• C₃S;
• C₂S;
• C₃A;
• C₄AF.

Alīta un belīta kopējais saturs parasti sastāda 70-80%. Tātad var secināt, ka portlandcementa klinkers pārsvarā satur tieši kalcija silikātus. Tieši šī iemesla dēļ portlandcementu kādu laiku sauca par silikātcementu. Bez minētājiem galvenajiem minerāliem klinkers satur arī citus kalcija aluminātus un alumoferitus, kā arī kalcija ferītu.

Līdzās kristāliskām vielām klinkers nekristalizētā stikla veidā satur arī amorfas vielas (6-10%). Klinkerā ir arī nedaudz magnija oksīda (ne vairāk par 5%), jo kaļķakmens gandrīz vienmēr kā piemaisījumu satur magnija karbonātu. Dažreiz klinkerā ir arī sastopams brīvs kalcija oksīds (līdz 1%), kas ir radies, nepilnīgi apdedzinot izejvielas, t.i. apdedzināšanas tehnoloģijas nepilnību un trūkumu dēļ. Ir klinkerā arī nātrija un kālija oksīdi (1-2%). Šie oksīdi klinkera sastāvā nokļūst no izejvielām un cieta kurināmā pelniem. Ja ir zināmas klinkera materiālu īpašības, it īpaši hidratācijas siltuma daudzums, un dotā klinkera mineraloģiskais sastāvs, tad var noteikt galvenās no šī klinkera iegūstāmā cementa īpašības. Neskatoties uz to, ka cements sastāv no kalcija dažādiem savienojumiem, parastās ķīmiskās analīzes rezultātus apkopo, aprakstot esošo elementu oksīdus.

Ja ir zināms oksīdu daudzums sastāvā, no kura tiks ražots cements, tad aptuvenai cementa sastāva minerālu daudzuma noteikšanai var izmantot Boga vienādojumus, kuru izmantošana ir īpaši populārā ASV. Diemžēl, šos ērtos vienādojumus var izmantot tikai gadījumā, ja A/F attiecība ir 0,64 vai lielāka. Citiem gadījumiem tiek lietotas citas metodes. Kas ir interesanti, arī visai nelielā atšķirība atsevišķo oksīdu daudzumā var pārtapt daudz lielākā atšķirībā salikto komponentu daudzumos.

Lai tomēr pielietotu šo metodiku portlandcementam, ir jāņem vērā to, ka arī citi materiāli ir cementa iekšā. Ja cements ir tikai klinkera un ģipša maisījums, tad kaļķu satura robežā ģipsī var būt aprēķināta, atskaitot no kopējā CaO satura (0,7×SO₃). Līdzīga rīcība var būt veikta ar kaļķakmeni. Kaļķakmens saturs var būt novērtēts, ja ir noteikts CO₂ saturs cementā un izskaitļojot attiecīgu CaO daudzumu.

Moderno industriālo portlandcementu komponentu ķīmiskais sastāvs nav tas pats, ko attēlo izplatītākās formulas (C₃S, C₂S, C₃A, C₄AF). Tas ir tāpēc, ka klinkera izveidošanās notiek pie 1450 Celsija grādu temperatūras un galveno komponentu šķīdumos var iejaukties citi piemaisījumi – magnijs, nātrijs, kālijs un sērs. Šo vielu iejaukumi klinkera galveno komponentu struktūrā mazos daudzumos vāji ietekmē to īpašības, bet lielāki daudzumi var radīt būtiskas pārmaiņas.

Trikalcija silikāts (C₃S) un beta-dikalcija silikāts (βC₂S) ir tie divi hidrauliskie silikāti, kuri ir atrodami industriālā portlandcementa klinkerā. Abas vielas nemainīgi satur mazos daudzumos magnija, alumīnija, dzelzs, kālija, nātrija un sēra jonus. Tieši C₃S un βC₂S netīrās formas tiek sauktas par alītu un belītu.

Alīts ir svarīgākais klinkera minerāls-silikāts, kurš nosaka augstu stiprību, cietēšanas ātrumu un veselu virkni citu cementa īpašību. Klinkerā tas ir diapazonā no 35 līdz 65%. Alīts tiek analizēts, kā cietais šķīdums no trikalcija silikāta un neliela daudzuma MgO, Al₂O₃, P₂O₅, Cr₂O₃ un citu vielu. Neskatoties uz nelielu šo vielu saturu alītā, tas ietekmē to struktūru un īpašības. Tā vajag atšķirt tīro trikalcija silikātu, ko iegūst laboratorijā un reālo klinkera minerālu.

Tīrais alīts parasti kristalizējas trikliniskā formā, bet piemaisījumi pārveido tā struktūru monoklinīskajā (cementos), bet dažreiz arī trigonālajā. Tīrais ir noturīgs temperatūru intervālos no 1200-1250 līdz 1900-2070 Celsija grādu. Ja temperatūra ir zemāka, tad C₃S sadalās uz C₂S un CaO , bet, ja temperatūra ir augstāka, tad tas kūst. Praktiskā nozīme ir zemākai robežai, jo tieši pie tādām temperatūrām klinkers atrodas atdzēšoties un tas var slikti ietekmēt klinkera īpašības. Portlandcementa stiprību un citas īpašības ietekmē alīta kristālu forma, to izmēri, sadalījums pēc lieluma, kristalizācijas pakāpe un citi faktori.

Ir noteikta CaSO₄, CaF₂, P₂O₅, TiO₂ un Cr₂O₃ mazo daudzumu labā ietekme uz portlandcementu stiprību. Šo vielu klātbūtne pie apdedzināšanas (0,1-0,5%) iedarbojas uz alītu leģējoši un tas var veicināt augstās stiprības cementu iegūšanu. Šīs vielas veicina tādu alīta kristālu veidošanos klinkerā, kuriem ir vislabvēlīgākā struktūra, izmērs un kuri apgrūtina citu klinkera minerālu veidošanos, kuri var slikti ietekmēt stiprību.

Belīts ir otrais galvenais cementa klinkera minerāls, kas atšķiras ar savu lēno cietēšanu, bet šis minerāls nodrošina augsto stiprību pie cementa ilgas cietēšanas. Belīts ir beta-dikalcija silikāta cietais šķīdums un satur sevī šādu vielu nelielu daudzumu (1-3%):

• Al₂O₃;
• Fe₂O₃;
• Cr₂O₃;
• citas vielas.

Šis minerāls ir parastu portlandcementu klinkeros apmēram 10-60% un tiek apzīmēts, kā β-C₂S (neņemot vērā piemaisījumus). Pāreja β-C₂S uz γ-C₂S stāvokli tiek pavadīta ar absolūta tilpuma palielināšanos aptuveni par 10%. γ-C₂S pie temperatūrām zemāk par 100 grādiem gandrīz nereaģē ar ūdeni un tam nav saistvielas īpašību. Šis belīta paveids var uzrādīt augstāk minētas īpašības tikai pēc mitruma-temperatūras apstrādes pie 150-200 grādiem autoklāvos. Lai novērstu belīta beta-fāzes pārtapšanu gamma-fāzē, belīta kristāliskajā režģī tiek ieviesti Al₂O₃, , Cr₂O₃ un citi piemaisījumi.

Belīta hidrauliskā aktivitāte ir atkarīga no kristālu uzbūves (to lieluma, blīvuma, plaisu un ieslēgumu esamības). Cementi, kuros belīts tiek pārstāvēts ar apaļīgiem, blīviem kristāliem ar vidējo izmēru 20-50 mkm, tiek raksturoti ar paaugstinātu stiprību. Kristālu sašķelšana, kas novada pie sistēmas īpatnējas virsmas attīstības, veicina šīs sistēmas hidrauliskas aktivitātes palielināšanu. Irregulāra skābekļa jonu koordinācija ap kalciju atstāj daudz lielu tukšumu, kas nosaka ļoti augstu alīta reaktivitāti, bet γ-C₂S ir regulāra uzbūves struktūra un tas arī nosaka to, ka elements nav īpaši reaktīvs un vajag pēc iespējas izvairīties no gamma-paveida rašanās belītam cementa ražošanā.

Starp alīta un belīta kristāliem klinkerā atrodas kalcija aluminātu un alumoferitu fāzes. Kalcija alumināti var ietilpt klinkera starpvielā divu savienojumu veidā: trikalcija alumināts C₃A un pentakalcija alumināts C₅A₃, kas pēc papildinātiem datiem savā sastāvā iekļauj 12CaO⋅7Al₂O₃ . Neskatoties uz šo faktu, C₅A₃ tomēr parastajos klinkeros, kuros ir CaO paaugstināts saturs, neietilpst.

Trikalcija aluminātam kristāli veidojas kubiskajā sistēmā ļoti mazo sešstūru un taisnstūru veidā. C₃A blīvums ir 3,04 g/cm³. Klinkera sastāvā ietilpst līdz 15% C₃A. Tieši šis minerāls ir pats aktīvākais cementa klinkera sastāvā un tas ļoti ātri reaģē ar ūdeni. Trikalcija alumināta siltuma izdale hidratācijas laikā ir gandrīz 2 reizes lielāka, nekā alītam, bet 3 diennakšu laikā sastāda 80% no visas siltuma atdeves. Neskatoties uz tādu pārmērīgu aktivitāti, C₃A cietēšanas produkts ir ļoti porains un tam piemīt zema stiprība un neapmierinošā ilgmūžība. Šī minerāla ātra cietēšana veicina agru struktūras veidošanos cementa mīklā un krāsi samazina saķeres laiku (līdz pat dažām minūtēm). Ja nepievieno ģipša piedevu, tad tiek iegūts ļoti ātri cietējošs cements, un betona maisījumus uz tā bāzes var nepaspēt rūpīgi samaisīt un iepildīt veidņos, kamēr cements nav saķēries.

Alumoferītu fāze sastāda no 5 līdz 15 % no parasta cementa klinkera. Alumoferīta saīsinātā formula ir C₄AF , bet pilnīgāka formula ir Ca₂AlFeO₅. Šī minerāla sastāvs var krāsi mainīties atkarībā no Al/Fe attiecības un svešo jonu izvietojuma struktūrā. Hidratācijas ātrums var būt dažāds atkarībā no atšķirībām sastāvā un citās raksturvienībās, bet ātrums ir liels sākumperiodā un ir starp alīta un belīta ātrumiem vēlāk.

Galvenais magnija oksīda avots ir dolomīts, kas ir gandrīz visu kaļķakmeņu piemaisījums. Daļa no kopēja magnija oksīda cementa klinkerā ( līdz 2%) var iestāties monolītajos savienojumos ar dažādām klinkera sastāvdaļām. Atlikušā daļa ir kristāliskais MgO, citiem vārdiem sakot – periklāze. Magnija oksīda hidratācija magnija hidroksīdā ir lēna un plaša reakcija, kas speciālos apstākļos var vest pie bojājumiem (pie tādiem, kā plaisas un izdrupumi uz cementa bāzes produktiem).

Brīvais kalcija oksīds ir ļoti reti atrodams modernajos portlandcementos. Nepareizā izejvielu izvēle, nekorekta drupināšana un samalšana, vai arī nepareizi izvēlētais temperatūras režīms, neadekvāts laika sprīdis turēšanai ceplī var novest pie ievērojama daudzuma kristāliskā CaO veidošanas klinkerā. Tāpat, kā MgO, brīvie kaļķi pēc temperatūras apstrādes slikti reaģē ar ūdeni un tā hidratācijas process var veicināt dažādus bojājumus materiālā, kas ir veidots ar šī cementa iesaistīšanu.

Gan MgO, gan CaO veido kubiskās struktūras un to joni ir apņemti ar sešiem skābekļiem, kas veido astoņskaldni. Magnija joni nav lieli un skābekļa joni izvietojas ļoti tuvu un starp tiem nav lielu tukšumu. Kalcija joni ir krietni lielāki un tāpēc skābekļa joni no tiem atgrūžas un veidojas tukšumi. Tieši šī faktora dēļ CaO kušanas laikā ir vairāk reaktīvs ar ūdeni, nekā MgO. Un, izejot no tā, ja kalcija un magnija oksīdi ir nosacīti vienādos daudzumos, tad kalcija oksīds var iniciēt turpmākus cementa pastas defektus, bet magnija oksīdam tādu īpašību nav.

Sārmi portlandcementa klinkerā iekļūst galvenokārt no mālu komponentiem, no rupjā maisījuma un oglēm. To kopējais daudzums Na₂O ekvivalentā (Na₂O+0,64K₂O) var būt no 0,3 līdz 1,5 procentiem. Sulfāti cementa krāsnī ģenerējas no kurināmā. Atkarībā no pieejamā sulfātu daudzuma, šķīstošie dubultsulfāti no langbeinīta (2CS⋅NS) un affitalīta (3NS⋅KS) var būt cementa klinkera sastāvā. Tieši šīs vielas ļoti ietekmē cementa agrīno hidratāciju. Kad nav pietiekama daudzuma sulfātu, tad C₃A un C₂S ieņem sevī sārmus. Tie var pārveidoties par NC₈A₃ un KC₂₃S₁₂.

Dažreiz sulfāti tiek pievienoti ar ģipša palīdzību, kuram var būt divas funkcijas:

• degšanas temperatūras pazemināšana;
• C₃A pārveidošana C₄A₃S formā, kas ir svarīgi īpašiem cementa tipiem.

Parastā portlandcementā sulfāti ir, galvenokārt, kalcija sulfāti, kas ir pievienoti klinkera ātras cietēšanas novēršanai C₃A dēļ. Kalcija sulfāts var būt ieviests ģipša formā (CaSO₄⋅2H₂O), hemihidrāta veidā (CaSO₄⋅1/2H₂O) vai arī, kā anhidrīts (CaSO₄). Ģipsis šķīst ūdenī ātrāk, nekā citi klinkera komponenti. Hemihidrāts ir vēl ātrāk šķīstošs, tāpēc ir vienmēr klinkera sastāvā, jo ģipsis sadalās gala drupināšanas stadijā.

Izmantotie informācijas avoti

• Bajāre D. (2010). Lekciju konspekts „Būvmateriālu pamatkurss”. Rīga: BF RTU.
• Biršs J. (2009). Konspekts Betonmācībā. Rīga: RTU.
• Дуда B. (1981). Цемент. Москва: Стройиздат.
• Goodmaxgroup.com. High Quality Portland Cement Clinker [tiešsaiste]. Pieejams: https://www.goodmaxgroup.com/High-Quality-Portland-Cement-Clinker-pd41196455.html
• Higerovičs M. (1972). Būvmateriāli. Rīga: Zvaigzne.
• Homemaster.desigusxpro.com. Visa patiesība par savienojošo saiti: kā un no kā tiek ražots cements [tiešsaiste]. Pieejams: https://homemaster.desigusxpro.com/lv/iz-chego-delayut-cement.html
• Колбасов B M., Леонов И И., Сулименко Л М. (1987). Технология вяжущих материалов. Москва: Стройиздат.
• Korjakins A., Šahmenko G. (2009). Laboratorijas praktikums Betonmācībā. Rīga: BF RTU.
• Kumar Mehta P., Monteiro J M P. (2006). Concrete: Microstructure, Properties and Materials: McGraw-Hill.
• LVS EN 196-1:2003 Cementa testēšanas metodes – 1.daļa: Stiprības noteikšana.
• LVS EN 196-3:2005 Cementa testēšanas metodes – 3.daļa: Saistīšanās laiku un tilpuma maiņas noteikšana.
• Popovs L. (1990). Būvmateriāli un būvizstrādājumi. Rīga: Zvaigzne.
• СТБ ЕН 196-1 – 2007 Методы испытания цемента. Часть 1. Определение прочности.
• СТБ ЕН 197-1 – 2007 Цемент. Часть 1. Состав, технические требования и критерии соответствия общих цементов.
• Сулименко Л М. (1983). Технология минеральных вяжущих материалов и изделий на их основе. Москва: Стройиздат.
• Understanding-cement.com. Portland cement clinker: the Bogue calculation [tiešsaiste]. Pieejams: http://www.understanding-cement.com/bogue.html
• Венюа M. (1980). Цементы и бетоны в строительстве. Москва: Стройиздат.
• Волженский A B. (1986). Минеральные вяжущие вещества. Москва: Стройиздат.