Ēkas aizsardzība no mitruma

/ Uncategorized / By

Pamatu aizsardzība

Lai novērstu ārējo nokrišņu radīto mitrumu iekļūšanu pamatos, vispirms ir jāizvērtē konstruktīvie pasākumi: pietiekama jumta pārkares izveide, lietus ūdens pareiza novadīšana no jumta un aizvadīšana lietus ūdens kanalizācijā, kā arī ēkas apmales ierīkošana. Taču visas problēmas konstruktīvie pasākumi atrisināt nespēs – tas palīdz tikai cīņā ar lietus ūdeni. Savukārt ūdens gruntī nonāk ne tikai nokrišņu veidā. Mālsmilšu gruntīs sastopama tāda parādība kā maldu gruntsūdens, kuras apjomu arī nosaka nokrišņu daudzums un biežums, tāpēc sausā laikā ūdens var izzust. Ir arī īstie gruntsūdeņi, kas atrodas noteiktā dziļumā un nemitīgi iespaido pamatus. Tieši šādi ūdeņi lēnām pasliktina pamatu kvalitāti, rezultātā betona pamati var tikt izstumti no grunts, zemei aizsalstot.

Saprast, kādā veidā grunts ūdeņi nākotnē ietekmēs pamatus, palīdzēs ģeoloģiskā izpēte. Var veikt horizontālo cauruļu drenāžu, kas šķērsos ūdens horizontu. Nepieciešamības gadījumā ēkas apkārtnē izveido apļveida drenāžu. Dažos gadījumos izmanto nošķirošo drenāžu – ja māja izbūvēta uz nogāzes, tad gruntsūdeņu nošķiršanai drenāžu ierīko virs tiem.

Drenāžas ierīkošanai izmanto plastmasas caurules ar biezām sieniņām un azbestcementa un porainā betona caurules. Tāpat ir jāapdomā, kur nokļūs izvadītais ūdens. To var izvadīt tuvumā esošajā grāvī, avotā, upē vai speciālajā drenāžas akā, no kuras šķidrumu pēc tam atsūknē ar sūkni.

Taču arī drenāža nespēj garantēti pasargāt no mitruma. Drenāžas cauruļu sistēma var efektīvi izvadīt vien augšējos gruntsūdeņus, bet dziļo gruntsūdeņu gadījumā drenāža ir bezjēdzīga. Šajā gadījumā risinājums ir viens – pamatu hidroizolācija. Pretspiediena hidroizolācija pasargā pamatus no gruntsūdeņu hidrostatiskā spiediena. Savukārt nesošo konstrukciju pasargāšanai no mitruma iekļūšanas plaisās un porās izmanto kapilāro izolāciju.

Pamatu hidroizolācijas uzdevums ir novērst mitruma iekļūšanu telpā un sienās no pamatiem. Pareizi un kvalitatīvi izveidota pamatu horizontālā hidroizolācija pasargā ēku no samitrināšanās un nodrošina tai daudz ilgāku mūžu, kā arī higiēniskus apstākļus telpās ēkas ekspluatācijas laikā. Lietotajiem hidroizolācijas materiāliem jābūt kvalitatīviem, tehnoloģiski pareizi iestrādātiem un ar tādu kalpošanas laiku, kas nav mazāks par ēkas kalpošanas laiku, jo nomainīt vai remontēt pamatu horizontālo hidroizolāciju ir ļoti sarežģīti. Hidroizolāciju var nodrošināt vai nu ar pašu konstruktīvo būvmateriālu, piemēram, kādu no polimērmateriāliem, kas paši ir arī labi mitruma izolatori, vai arī ar īpašu izolācijas materiālu, ar ko tikai nosedz konstrukciju, bet slodzes uzņemšanā tas nepiedalās.

Par pamatu hidroizolāciju kalpo tādi materiāli, kā dažādu veidu ruļļmateriāli –pašlīmējošie, uzkausējamie, parasti vai uzlaboti ruberoīdi, gan dažādas membrānas ar reljefainu virsmu un bez tās, un ar dažādu iekšējo pildījumu. Pildījumi ar betonīta māliem vai dažādām, hidroizolējošām kompozīta loksnēm. Pie pamatu hidroizolācijas pieder arī dažādas mastikas no bitumena ar uzlabotām īpašībām un cita materiāla. Pastāv arī daudz komponentu sintētiskie materiāli pamatiem. Šie pamatu materiāli var būt gan ruļļmateriāli, gan krāsojami, uzziežami.

Hidroizolācijas materiālu izvēle katrā gadījumā ir atkarīga no ēkas novietojuma, grunts ģeoloģiskā un hidroģeoloģiskā stāvokļa, gruntsūdens ķīmiskā sastāva, pamatu materiāla, pamatu mezgla risinājuma, kā arī ēkas kalpošanas laika un ekspluatācijas un higiēnas prasībām. Šī informācija ir svarīga izvēloties hidroizolācijas materiālus, jo to caurlaidīgumam, ilgmūžībai un tvaiku caurlaidīgumam jāatbilst situācijai. Pēc izvietojuma pamatu hidroizolāciju iedala divos veidos: horizontālajā; vertikālajā jeb pagraba.

Horizontālā hidroizolācija

Horizontālā hidroizolācija tiek ierīkota pamatu un sienu saskares vietā. Ja pamatu virsma ir nelīdzena, tā pirms hidroizolācijas darbu sākšanas jāizlīdzina ar 2-3 cm biezu cementa javas kārtu. Veicot hidroizolāciju mūra un ķieģeļu būvēs, hidroizolācija parasti tiek ierīkota aptuveni 15-25 cm augstumā no zemes virsmas. Namos ar pagrabiem horizontālā hidroizolācija tiek veikta divos līmeņos – pagraba grīdas līmenī vai līdz 13 cm zemāk, cokolā 15-25 cm virs aizsargapmales virskārtas. Ja ir novērots augsts gruntsūdeņu līmenis, horizontālā pamata hidroizolācija un pagrabs tiek sākotnēji izolētas ar māla slāni (25 cm), tad tas tiek ieklāts ar betonu, kuram savukārt uzklāj hidroziolāciju.

Horizontālā pamatu hidroizolācija

Ja pirmā stāva grīda ir novietota uz gulšņiem, pamatu hidroizolāciju ierīko 5-15 cm zemāk par grīdu. Dažreiz to ierīkot divos līmeņos: apakšējo – apmēram 10 cm virs ēkai pieguļošās zemes līmeņa, augšējo – sienas un virspamata saskares vietā. Sevišķi svarīgi tas ir gadījumos, kad pirmā stāva grīda ir pacelta un siltumizolācijai ēkas iekšpusē ir izveidots uzbērums. Ja nebūs apakšējās hidroizolācijas kārtas, tad mitrums no pamatu apakšzemes daļas samitrinās virspamatu visā tā augstumā, bet tas savukārt samitrinās siltumizolāciju. Kā zināms, jo mitrāka ir siltumizolācija, jo vairāk pasliktinās tās siltumtehniskās īpašības. Šajā gadījumā pamatu hidroizolācijas augšējās kārtas uzdevums ir pasargāt sienu nevis no grunts mitruma, bet gan no mitruma, kas rodas, kūstot sniega kupenām pie virspamata, no lietus ūdens šļakatām un tamlīdzīgiem mitruma avotiem.

Visplašāk izmanto ar bitumena mastiku divās kārtās pielīmētu kādu hidroizolācijas ruļļmateriālu (parasti ruberoīdu, retāk plēvi). Veidojot pamatu horizontālo hidroizolāciju, jāņem vērā, ka ruļļmateriāla mala nedrīkst būt izvirzīta no sienas uz ārpusi, jo tad tā var uztvert un ievadīt sienā lietus ūdeni. Tāpēc ruberoīds jāapgriež virspamata vertikālās virsmas plaknē. Pamatu horizontālo hidroizolāciju drīkst ierīkot tikai tad, kad cementa javas izlīdzinošā kārta jau ir sacietējusi un izžuvusi, jo bitumena mastika pie mitras virsmas pielīp ļoti slikti. Sevišķi rūpīgi katrā kārtā jāveido ruļļmateriāla salaiduma vietas, ruberoīda galus 10-20cm pārlaižot vienu pāri otram. Turklāt salaiduma vietas otrajā hidroizolācijas kārtā nedrīkst sakrist ar pirmās kārtas salaiduma vietām. Pirms ruberoīda uzlīmēšanas tā virsmu ieteicams attīrīt no talka, nomazgājot to ar petroleju vai benzīnu. Kā horizontālo hidroizolāciju var izmantot arī treknu polimērmodificēta (lateksa) cementa javas kārtu.

Vertikālā hidroizolācija

Ja zem ēkas ir pagrabs vai cokolstāvs, tad jāierīko arī vertikālā pamatu hidroizolācija, kas reizē aizsargās no mitruma arī pagraba sienas. To ierīko pagraba sienas ārpusē – mūra un grunts saskarvietā. Vajadzības gadījumā hidroizolāciju ierīko arī iekšpusē. Ēkām bez pagraba, pamatu vertikālā hidroizolācija nav obligāta, ja maksimālais gruntsūdens līmenis ir zem pamatu pēdas. Tomēr parasti ierīko vertikālo hidroizolāciju vismaz no pamatu ārpuses, lai pasargātu pamatu no mitruma, kas rodas gruntī nokrišņu rezultātā. Šajā gadījumā var iztikt ar krāsojamo hidroizolāciju. Kā rezultātā palielinās pamatu materiāla kalpošanas laiks. Vertikālo hidroizolāciju ierīkošanai izmanto:

  • krāsotās un uzziežamās;
  • lejamās;
  • uzlīmējamās;
  • apmetuma;
  • gabalmateriālu (lokšņu);
  • ruļļmateriālu;
  • kapilāro;
  • bentonīta mālu hidroizolācijas.

Vertikālo hidroizolāciju ierīko ņemot vērā gruntsūdens hidrostatisko spiedienu. Vertikālo izolāciju parasti ierīko no dažāda veida ruļļmateriāliem, parasti ruberoīda. Augsta gruntsūdens hidrauliskā spiediena gadījumā – no gabalmateriāliem. Ja vertikālo pagraba sienu hidroizolācijai izmanto ilgizturīgo polietilēna plēvi, no ārpuses to aizsargā ar dažāda veida viļņoto vai gludo lokšņu piespiedējkārtu. Spraugas starp pielīmēto polietilēna plēvi un viļņoto lokšņu viļņiem aizpilda ar mālu vai smiltīm. Pēdējā laikā savu augsto efektivitāti ir pierādījuši bentonītu mālu paklāji. Ņemot vērā, ka uz pamatu bez gruntsūdens iedarbojas arī ārējais nokrišņu mitrums uz virspamata daļu, tad nevajag aizmirst aizsargāt arī to. Gadījumos, ja neiedarbojas ūdens hidrauliskais spiediens, to var izdarīt ar specialiem gofrētiem virspamata ruļļmateriāliem vai plāksnēm.

Pirms hidroizolācijas uzstādīšanas, svarīgi ir sagatavot izolējamo virsmu. Tas atkarīgs no izvēlētā izolācijas materiāla veida. Ir jāzina arī tas, kādām vietām jāpievērš vislielākā uzmanība. Vispirms jāaizsargā tā dēvētās šuves starp betona kārtām. Tās rodas, ja pamati tiek ieklāti pēc monolītā principa ar lielu intervālu starp betona kārtām. Tad ikvienu kārtu būtu ieteicams pārklāt ar hidroizolācijas līdzekli – lai iekšpusē nenonāktu mitrums un uzlabojas nākamo betona kārtu adhēzija.

Īpaša aizsardzība nepieciešama arī starpbloku šuvēm, kas rodas, ja pamati tiek veidoti no gataviem betona blokiem. Tos nav iespējams salikt cieši kopā – vienmēr paliek neliela sprauga, kur ūdens var viegli nonākt. Tas nozīmē, ka šuvei jābūt labi aizdarītai ar hidroizolējošo kārtu. Tāpat jāaiztaisa visas smalkās plaisas konstrukcijā, pretējā gadījumā laika gaitā tās pārtaps par lielākiem defektiem un dāvās ūdenim iespēju nonākt dziļi betonā. Izolējot šuves, tās vispirms mākslīgi padziļina un paplašina. Savienojuma dziļumam jābūt vismaz par 5 mm lielākam par platumu. Vispirms izolē šuves, un tikai tad pārējo virsmu. Ja, sagatavojot virsmu hidroizolācijai, tiek konstatētas noplūdes, tās ir jānovērš. Piemēram, ar paplašinošo hermētiķi.

Virsmas hidrofobizēšana

Lai aizsargātu būvkonstrukciju virsmu un iekšējo struktūru pret mitrumu, izmanto virsmas hidrofobizatorus. Uzsmidzinot šos ķīmiski aktīvos savienojumus uz būvkonstrukciju virsmas, tai tiek nodrošinātas ūdenī neuzsūcošas, atgrūdošas, hidrofobas virsmas īpašības, ūdens to vairs neslapina, bet tiek no virsmas atgrūsts, līdz ar to būtiski samazinās tās ūdens uzsūce un būvmateriālu higroskopiskums. Izveidojot konstrukcijā urbumus un būvmateriāla struktūrā hidrofobizatoru ievadot zem spiediena, tiek apturēta ūdens caurspiešanās un novērsta kondensēta veidošanās materiālā. Šādi iespējams atjaunot arī pamatu horizontālo hidroizolāciju.

Tomēr virsmas hidrofobizatorus nevar uzskatīt par uzkrāsojamo hidroizolāciju, jo, hidrofobizatori parasti būvmateriālu virsmās un struktūras porās veido ūdeni neuzsūcošu, kristālisku struktūru, tajā pašā laikā ļaujot brīvi virzīties ūdens tvaikiem un nodrošinot būvmateriālu elpošanu.

Virsmas hidrofobizēšanas darbu veikšanas secība var būt šāda:

  • vajadzības gadījumā veic apmetuma vai citas apstrādājamās virsmas remontu. Bojājumu vietas (apmetums) jāatjauno vismaz 14 dienas pirms apstrādes ar virsmas hidrofobizatoru;
  • no apstrādājamās virsmas rūpīgi notīra putekļus, mehāniski nesaistītās materiāla daļiņas un citus netīrumus. Ja virsma ir mitra, tad tā jāizžāvē, jo hidrofobizatoru drīkst iestrādāt tikai uz sausām virsmām;
  • logu stiklus, dekorus un citus tamlīdzīgus elementus, kas nav jāhidrofobizē, aizklāj ar polietilēna plēvi;
  • ar otu, suku vai smidzinātāju hidrofobizatoru iestrādā uz virsmas vienā vai divās kārtās;
  • iestrādāto hidrofobizatoru atstāj uz 7-14 dienām, lai tas iesūcas porās un izveido ūdeni neuzsūcošu kristālisko struktūru;
  • pēc izturēšanas var sākt virsmas apdari – krāsošanu ar eļļas vai uz ūdens bāzes veidotām krāsām. Lietojot silikātkrāsas, vispirms uz virsmas ieklāj krāsu un tikai pēc tam virsmu apstrādā ar hidrofobizatoru.

Virsmas hidrofobizēšanas rezultātā:

  • būvmateriālu virsma tiek aizsargāta pret atmosfēras iedarbību;
  • krāsotas virsmas tiek pasargātas no izbalēšanas;
  • samazinās siltuma zudumi caur sienu (sauss materiāls slikti vada siltumu);
  • būvmateriālu iekšējā struktūra paliek sausa.

Gruntsūdens ietekme pamatu hidroizolācijas izvēlē

Pats svarīgākais pamatu hidroizolācijas izvēles kritērijs ir gruntsūdens līmenis. Gruntsūdens iesūcoties ēkas apakšējās daļās, pamatos un sienās lielākā vai mazākā mērā pazemina būvkonstrukciju stiprību un līdz ar to saīsina visas ēkas kalpošanas laiku. Īpaši bīstami ir piesārņoti gruntsūdeņi. Iedziļinātās ēku konstrukcijas, kas atrodas zem agresīvo gruntsūdeņu līmeņa, dažreiz tiek saārdītas dažu gadu laikā. Bet arī tad, ja gruntsūdens līmenis atrodas zem pamata pēdas, to samirkšana un sairšana nav izslēgta, jo gruntsūdens uzsūcas pa grunts kapilāriem. Smilšu gruntīs šim apstāklim ir mazāka nozīme, jo tur gruntsūdens kapilārās uzsūkšanas augstums nepārsniedz 0,3 m. Toties mālainās gruntīs kapilārā uzsūkšana var sasniegt pat 2 m augstumu.

Tātad gruntsūdens iedarbībai ir pakļautas visas gruntī iegremdētās konstrukcijas, kā pamatu pēda, pamati, pagraba grīdas, pagrabu sienas, virspamats un arī sienu apakšējās daļas līdz otrā stāva grīdai un dažreiz pat augstāk. Individuālajā būvniecībā, ja gruntsūdens līmenis ir zemāks par pagraba grīdas līmeni, parasti no ārpuses sienām veido bitumena mastikas krāsoto hidroizolāciju, bet pamatu horizontālo hidroizolāciju (tieši zem pagraba pārseguma) – no divām ruberoīda kārtām, kas pie pamatiem pielīmētas un savā starpā salīmētas ar bitumena mastiku. Ja gruntsūdens līmenis ir augstāks par pagraba grīdas līmeni, tad visbiežāk ierīko uzlīmēto hidroizolāciju no vienas vai vairākām hidroizolācijas ruļļmateriāla (ruberoīda) kārtām, kurš ar bitumena vai kādu citu mastiku pielīmēts pie betona, dzelzsbetona vai apmestas pagraba sienu virsmas.

Ja gruntsūdens līmenis ir augstāks par pagraba grīdas līmeni, hidroizolācijas ierīkošana ir sarežģītāka, jo uz pagraba konstrukcijām iedarbojas arī gruntsūdens hidrostatiskais spiediens. Ja hidroizolācijai izvēlas nevis efektīvus krāsotās hidroizolācijas veidus, bet gan ruberoīdu, tad hidroizolācijas ierīkošanai jāizmanto sausuma periodi, kad gruntsūdens līmenis nokrīt zem pagraba grīdas līmeņa. Atkarībā no hidrostatiskā spiediena lieluma hidroizolācijas paklājs uz vertikālām virsmām jālīmē 1 – 6 kārtās. Ja maksimālais gruntsūdens līmenis nepārsniedz 20 cm virspagraba grīdas līmeņa, pietiek ar vienu hidroizolācijas paklāja kārtu, tikai vēlams to no ārpuses piespiest ar labi noblietētu trekna māla kārtu. Ja maksimālais gruntsūdens līmenis ir 0,5 m virs pagraba grīdas līmeņa, jālīmē trīs hidroizolācijas ruļļmateriāla kārtas, ja 1 m, tad 4kārtas, ja 2m, tad 5 kārtas, bet, ja vairāk nekā 2 m, tad 6 kārtas. Tiesa, ja gruntsūdens līmenis ir augstāks par 20 cm virs pagraba grīdas līmeņa, tad pagraba izbūve individuālajās mājās vispār nav ieteicama.

Uz vertikālajām virsmām hidroizolācijas paklāju iestrādā 50 cm augstāk par maksimālo gruntsūdens līmeni. Paklāja pārejai starp horizontālo un vertikālo virsmu jābūt noapaļotai, bez asiem stūriem, jo pagraba grīdas un sienu hidroizolācijai jābūt nepārtrauktai. Noapaļojuma rādiusam jābūt vismaz 20 cm. Gruntsūdens līmeņa noteikšana pirms būvdarbu sākšanas parasti sagādā grūtības, jotas nav pastāvīgs. Visaugstākais gruntsūdens līmenis ir lietainos rudeņos un palu laikā pavasaros. Tajā pašā laikā jārēķinās ar to, ka viens gads nav līdzīgs otram – vienu gadu gruntsūdens līmenis ir augstāks, bet citu – zemāks. Tāpēc orientējoši gruntsūdens līmeni var noteikt pēc maksimālā ūdens līmeņa akās, veicot novērojumus ilgstošā laika periodā. Tomēr jārēķinās ar to, ka ūdens līmenis akās ne vienmēr pareizi ataino īsto gruntsūdens līmeni. Vēl vairāk, jārēķinās arī ar to, ka, pirmkārt, hidroizolācija jāizbūvē, ņemot vērā maksimālo gruntsūdens līmeni, bet maksimālais gruntsūdens līmenis varbūt ir tikai vienu reizi 10 gados vai vēl retāk. Otrkārt, gruntsūdens līmeņa attālums no zemes virsmas bieži mainās atkarībā no apakšējo grunts slāņu izvietojuma. Ja ūdeni necaurlaidīgas māla grunts slāņi ir slīpi, tad arī gruntsūdens līmenis pat nelielas teritorijas robežās var stipri mainīties. Tāpēc pirms gruntsūdens līmeņa noteikšanas noteikti jāiztaujā tuvākie kaimiņi par gruntsūdens līmeni un tā svārstībām un īpatnībām konkrētajā teritorijā un, atkarībā no saviem novērojumiem un aptaujas rezultātiem, gruntsūdens līmenis jāpieņem par 20-30 cm augstāks.

Ja maksimālais gruntsūdens līmenis ir 20-80 cm augstāks par pagraba grīdas līmeni, virs hidroizolācijas paklāja jāveido betona piespiedējkārta, kuras uzdevums ir kompensēt gruntsūdens hidrostatisko spiedienu, t. i, hidroizolācijas paklājs zem pagraba grīdas jāslogo ar hidrostatiskajam spiedienam atbilstoša biezuma betona kārtu, jo pretējā gadījumā var tikt sarauts hidroizolācijas paklājs un pacelties grīda. Hidrostatiskais spiediens uz katru pagraba grīdas laukuma kvadrātmetru ir vienāds ar ūdens staba masu, kura pamata laukums ir 1 m2, bet augstums vienāds ar gruntsūdens un hidroizolācijas paklāja līmeņa starpību. Tā, piemēram, ja maksimālais gruntsūdens līmenis ir 0,5 m virs hidroizolācijas paklāja līmeņa, uz katru pagraba grīdas kvadrātmetru no apakšas uzaugšu darbojas 500 kg/m2 liela slodze; tāpēc arī viena betona grīdas kvadrātmetra masai jābūt vismaz 500 kg, jo pretējā gadījumā gruntsūdens hidrostatiskais spiediens to var izspiest. Ja pieņem, ka betona tilpummasa ir 2200 kg/m3, var aprēķināt, ka ūdens hidrostatiskā spiediena līdzsvarošanai betona piespiedējkārtas biezumam jābūt vismaz 500/2200 = 0,23 (m).

Pirms betona piespiedējkārtas izveidošanas hidroizolācijas paklājam ieteicams uzstrādāt 3-5 cm biezu cementa javas aizsargkārtu. Lai cementa java labāk saķertos ar hidroizolācijas paklāju, tam uzklāj karstu bitumenu, apkaisa ar rupju smilti, noveltnē un tikai pēc tam uzstrādā cementa javas kārtu. Lai aizsargātu pagraba ārpusē uzlīmēto hidroizolācijas paklāju, to var apšūt ar pusķieģeli biezu mūra piespiedējkārtu. Gadījumā, ja maksimālais gruntsūdens līmenis virs pagraba grīdas līmeņa ir 80-125cm, piespiedējkārtu veidot no betona nav izdevīgi, jo tai jābūt ļoti biezai. Šajā gadījumā izdevīgāk ir veidot monolīto dzelzsbetona plātni, ko pa visu pagraba perimetru piespiež ar pamatiem. Plātnes biezums un stiegrojuma daudzums jāaprēķina, ņemot vērā pagraba izmērus un gruntsūdens hidrostatiskā spiediena lielumu. Ja maksimālais gruntsūdens līmenis virs pagraba grīdas līmeņa ir augstāks par 125 cm, pagraba iekšpusē ieteicams izveidot dzelzsbetona kārbu, ko pa pagraba perimetru iespīlē ēkas sienās. No ārpuses pagraba sienas papildus vēl jāpārklāj ar divām karstās bitumena mastikas kārtām. Dzelzsbetona kārbas biezums un stiegrojuma daudzums jāaprēķina. Dzelzsbetona kārbas vietā var izmantot metāla kārbu (tvertni). Ja ierīko šādu kārbu, noteikti jāaprēķina, vai tā nevar pacelties gruntsūdens hidrostatiskā spiediena ietekmē. Ir dažādi profilaktiski paņēmieni, kā aizsargāt ēku apakšējās daļas pret ūdens uzsūkšanos. Tie jāizvēlas atkarībā no gruntsūdens līmeņa augstuma, no tā agresivitāte, kā arī no projekta konstruktīvajiem risinājumiem. Katrā gadījumā ir jāapsver, kurš no tiem ir racionālākais un piemērotākais.

Izmantotie informācijas avoti: