Ir ļoti daudz pozitīvu piemēru, kad pamatu projektēšana un būvniecība ir noritējusi korekti. Tomēr prakse liecina, ka vairāku iemeslu dēļ tiek pieļautas kļūdas, kas rada ne tikai kosmētiskus defektus, bet arī apdraud ēkas stabilitāti. Pēdējos gados problēmas pamatu būvniecībā ir lielākas nekā pirms 15-20 gadiem. Par kļūdu esamību pamatu projektēšanā un izbūvē liecina ēkas deformācijas (plaisas),aukstums un mitrums. Papildu spriegumi, ko konstrukcijās rada ēkas nevienmērīga sēšanās, var apdraudēt konstrukciju un tā var ne tikai nepieļaujami deformēties, bet arī sagrūt. Tātad ēkas drošība tiek apdraudēta un ir jāiegulda papildu līdzekļi deformāciju novēršanai. Tāpēc ir vērts pārdomāt, kas ir izdevīgāk – ņemt vērā speciālistu ieteikumus vai ieguldīt līdzekļus papildu būvdarbu veikšanai, kas būs nepieciešami, lai remontētu saplaisājušu ēku.
Iespējamās pieļautās kļūdas var būt:
- pamatnes ģeotehniskā izpētē;
- pamatu projektēšanā;
- pamatu būvniecībā.
Ģeotehniskajā izpētē iespējamās kļūdas
Viena no raksturīgākajām kļūdām pamatnes ģeotehniskajā izpētē ir nepietiekams ģeotehniskās izpētes urbumu vai zondējumu skaits (attālums starp urbumiem) vai arī to dziļums (atbilstoši būvlaukuma ģeoloģijai un paredzētajām slodzēm uz pamatiem).Otra kļūda – nekvalitatīvi ģeotehniskās izpētes materiāli. Piemēram, dažādas firmas vienā un tajā pašā būvlaukumā iegūst neadekvātus grunts tehniskos rādītājus. Trešā kļūda – ģeotehniskā izpēte netiek veikta vispār vai veikta pavirši pēc indivīda novērojumiem. Tas aktuāli mazām ēkām un privātmāju būvniecībā.
Projektēšanā iespējamās kļūdas
Kļūda var būt prognozējama un neprognozējama. Tā var rasties, izmantojot būvnormatīvus, kuros pieļautas tipogrāfiskas (drukas) kļūdas. Projektējot pamatus, var būt kļūdaini izejas dati (slodzes uz pamatiem), neprecīza ēku aprēķina shēma vai neizvērtētas iespējamās slodžu kombinācijas. Nereti netiek pietiekami izvērtēti pamatnes grunts ģeotehniskās izpētes materiāli – pamatnes kūkumošanās spēku ietekme, organisko vielu klātbūtnes novērtēšana u.tml.
Ne vienmēr projektēšanas laikā ir pietiekama informācija par pazemes inženierkomunikācijām. Praksē ir bijuši gadījumi, kad ir nepietiekams pamatu iebūves dziļums. Sarežģījumi rodas, projektējot pamatus blakusesošām ēkām, un tad, kad notiek blakusesošu ēku celtniecība pa kārtām. Pieredzes trūkums jūtams arī tad, kad notiek projektēšana vietās, kur jādemontē esošas ēkas. Nav pieļaujams veikt projektēšanu pēc blakus objektos iegūtiem pamatnes ģeotehniskās izpētes materiāliem (īpaši grēko mazstāvu privātmāju projektēšanā). Trūkumi ir arī konstruktoru darbā, datorprogrammu izmantošanā, jo ir apgrūtināta iespēja izvērtēt iegūto rezultātu pareizību. Nereti kļūdas rodas mērvienību dēļ (vienlaikus lietojot kN;Tf; kgf/cm2; kPa). Piemēram, izmantojot datorprogrammas, ievadot lielumus nepareizās mērvienībās. Rodas arī aritmētiskas kļūdas.
Pamatu deformācijas
Praksē pazīstami dažādi deformācijas veidi: pamatu sēšanās; pamatu uzblīšana gadījumos, kad tie ielikti augstāk par sasalšanas līmeni; pamatu uzblīšana un šķelšanās gadījumos, kad tie ielikti zemāk par sasalšanas līmeni; sāniskā nobīde. Pamatu sēšanās augstāk izvietotās slodzes dēļ mazstāvu apbūvē ir samērā reta parādība. Parasti pamatu atbalsta laukums būtiski pārsniedz nepieciešamo, un, ja grunts ir stabila, tad tādi ir arī pamati – vairumā gadījumu lentveidīgie. Savukārt, ja grunts nav stabila, zem smagām sienām būvē stabu pamatus. Lai izvairītos no sēšanās, vajadzības gadījumā pamatu atbalsta laukumu palielina.
Vietās, kur ir augsts gruntsūdeņu līmenis, uz mazstāvu būvju pamatiem nelabvēlīgu iespaidu atstāj grunts sasalšana. Nelabvēlīgā iedarbība notiek no lejas uz augšu- darbojas grunts kūkumošanās (izcilāšanās) izraisītie spēki. Īpaši tas notiek slapjās sīkporainās gruntīs ar lielu māla un putekļu saturu. Sašķiebusies veranda, terase vai pat mājas siena nereti ir grunts sasaluma iedarbības rezultāts. Reizēm individuālie būvētāji – amatieri ir pārliecināti, ka no pamatu atrašanās dziļuma ir atkarīga būves stabilitāte – jo dziļāk, jo labāk. Bet jāatceras, ka pamatu dziļumu izvēlas atkarībā no konkrētās grunts īpašībām, sasaluma robežas un gruntsūdeņa līmeņa. Latvijas apstākļos grunts sasaluma joslas robeža parasti ir 1-1,2 metru dziļumā, bet to ietekmē konkrētās grunts sastāvs. Māliem tā ir 1,1 metri, mālsmiltij un smiltij – 1,2 metri, rupjai smiltij un grantij – 50 cm. Pamatu tranšeju rok par 10 cm dziļāku, nekā konkrētās grunts caursalšanas josla.
Ja pamatu apakšējā daļa atrodas zem grunts sasaluma līmeņa, tad pastāv draudi, ka materiāls var sašķelties. Šajā gadījumā neizturīgāki var būt pamati, kas būvēti no akmeņiem, ķieģeļiem vai nelieliem blokiem. Lai nepieļautu deformāciju, vajag ne tikai pamatu apakšdaļu būvēt zem sasaluma zonas, bet arī neitralizēt sasalstošās grunts ietekmi uz pamatu sānu daļām. Šim nolūkam pamatos tiek iebūvēts armatūras karkass, kas stingri sasaista pamatu augšējo un apakšējo daļu. Vēl ieteicams pamatus uz augšu nedaudz sašaurināt, kas rada enkura efektu un neļauj tai izkustēties. Sašaurinājumam jābūt ne mazākam par 5 cm uz pamatu augstuma 1m. Apkurināmās ēkās un ēkās ar pagrabu ieteicams veidot vienpusēju sašaurinājumu (tikai no pamatu ārpuses), bet neapkurināmās ēkās – divpusēju. Nekādā gadījumā nedrīkst pamatu augšdaļu veidot paplašinātu, jo tas rada ievērojamu grunts kūkumošanas izraisīto spēku palielinājumu un iespēju pamatiem pārvietoties uz augšu.
Šāds konstrukcijas risinājums ļauj saglabāt pamatu stabilitāti grunts izmaiņu gadījumā. Taču vēlamais efekts būs tad, ja tiks izmantots dzelzsbetons. Ja pamati tiks būvēti no akmens, ķieģeļiem vai nelieliem blokiem bez iekšējā vertikālā armējuma, tad to sienām jābūt slīpām (ar sašaurinājumu uz augšu). Tāda pamatu sienu un balstu konstrukcija mazina grunts vertikālo iedarbību.
Mājas pamatu papildus aizsardzībai to bloku virsmu var pārklāt ar slīdīgu materiālu (piemēram, polietilēnu, bitumena šķīdumu petrolejā), kas samazina pamatu un grunts saķeres spēku un aizsargā no nevēlamā mitruma, kā arī siltināt grunts slāni ap pamatiem ar keramzītu, putuplastu u.c., kas mazinās grunts sasalšanas dziļumu. Sala iedarbības rezultātā izraisītie grunts kūkumošanās spēki izdara spiedienu arī horizontālā virzienā, cenšoties pamata augšdaļu pārvietot uz ēkas iekšpusi. Ja pamatu pretestība ir nepietiekama, tad ailstarpās pirmā stāva palodžu līmenī parādās plaisas. Lai novērstu pamatu sānu deformācijas, pamatu augšgals stingri jāsavieno kā garenvirzienā, tā arī šķērsvirzienā. Loti labi šo funkciju veic monolītā dzelzsbetona plātne, kas vienlaikus ir arī pagraba pārsegums.
Sānspiediena lielums ir atkarīgs no ļoti daudziem faktoriem: no gruntsveida (visvairāk sānspiediens izpaužas mālainās gruntīs), nogāzes slīpuma, pamatu iebūves dziļuma, hidroģeoloģiskajiem apstākļiem u.c. faktoriem. Šajā gadījumā mālaino grunti pie pamatiem aptuveni 80 cm platā joslā ieteicams aizvietot ar materiāliem, kas sala ietekmē nepakļaujas kūkumošanās efektam (izdedži keramzīts, oļi utt.).
Plaisas
Viena no galvenajām pazīmēm, kas liecina, par pamatu pārāk lielajām deformācijām, ir plaisas mūra un monolītajās sienās. Koka konstrukcijas ir elastīgākas, bet, ja pēkšņi sāk iestrēgt logi un durvis, tas nozīmē, ka māja ir izkustējusies. No plaisu veida var spriest par to rašanos iemeslu. Plaisu rašanās iemesli:
- Nevienmērīga ēkas pamatu nosēšanās (piemēram, kūdraini slāņi);
- Lokāla gruntsūdeņa līmeņa pazemināšanās (piemēram, kā sekas kanāla rakšanas darbiem ēkas tuvumā);
- No jauna radušies izskalojumi augsnēs;
- Ēkas sienu tuvumā izžūšanas izraisīta saraušanās;
- Sala neizturīgs gruntējums uz sala jūtīgu pamatu (vispirms pacelšanās, tad nosēšanās);
- Pārāk mīksts ēkas pamats- noslīdējumi (nosēšanās plaisas). Tās veidojas starp tukšumiem, tās apakšā ir platākas nekā augšā. Īpaši šādos gadījumos cieš ēkas, kas atrodas nogāzēs un uz uzbērumiem;
- Garu ēku gadījumā, ja ir atšķirīgs ēkas posmu svars;
- Gruntsūdeņu izraisīti noslīdējumi un kalnrūpniecības radītie bojājumi;
- Pēcāk ēkai piebūvētas konstrukcijas un blakus ēkas. Jārēķinās, ka zem esošās ēkas pamatu pēdām grunts jau ir nosēdusies un pamatu sēšanās pie patreizējām slodzēm ir nostabilizējusies. Tāpēc jāraugās, lai jaunbūves slodzes uz pamatni neiespaidotu esošos pamatus, jo sevišķi, ja tie atrodas citas personas vai resora īpašumā. Svarīgi arī nodrošināties pret berzes spēkiem starp esošajiem nostabilizējušajiem pamatiem un jaunajiem pamatiem. Nav pieļaujams arī ierakties dziļāk par esošajiem pamatiem, vai izmainīt grunts ūdens līmeni zem tiem;
- Tuvu ēkai augoši koki- nepietiekams ūdens un saknes;
- Grunts kūkumošanās. Ja pamati iebūvēti dziļāk par grunts sasaluma dziļumu;
- Pieslogojot vai atslogojot pie pamatiem pieguļošo grunti.
Sēšanās plaisas pamatu sienās un ēkas ārsienās var rasties arī, ja ēkas pamatiem tiek projektēti dažāda dziļuma lentveida pamati. Piemēram, ja pagrabs paredzēts tikai vienā ēkas daļā, vai arī nesošo iekšsienu un ārsienu savienojuma vietās, ja ārsienu pamatu iebūves dziļumam jābūt lielākam par grunts sasaluma dziļumu, bet nesošo iekšsienu pamatiem tas nav nepieciešams. Lai šīs plaisas nerastos, pāreja no viena dziļuma pamatiem uz cita dziļuma pamatiem jāveido pakāpju veidā un vismaz vienā horizontālajā savienojuma šuvē jāievieto dažas stiegras. Tas nepieciešams tāpēc, ka ārsienas un iekšsienas slodze uz pamatiem nav vienāda un tas savukārt var izraisīt nevienmērīgu pamatu sēšanos un radīt plaisas vai pat nolauzt iekšsienas pamatu bloku galus, kas iespīlēti ārsienu pamatos. Monolītiem pamatiem katras pakāpes augstums nedrīkst būt lielāks par 50 cm, un tai jābūt vismaz 10 cm garai.
Citi grunts sēšanās izraisīto bojājumu piemēri:
- Grīdas rozīšanās, ja ir plātņveida pamati uz grunts;
- Komunikāciju pārrāvums;
- Grīdas sašķiebums;
- Durvis stāv šķībi, atveras vai aizveras pašas vai verot skar grīdu;
- Divvērtņu durvis, piemēram, garāžas, vai divvērtņu logi nesavienojas vienā līmenī;
- Māja nobīdījusies attiecībā pret dūmeni, kam ir pašam savs pamats.
Pamatu būvniecības tehnoloģiskās kļūdas
Kļūdas pie asu nospraušanas un zemes darbiem
Ļoti raksturīga kļūda individuālajā būvniecībā ir nepareiza ēkas asu nospraušana vai precīzi nosprausto asu izkustināšanās celtniecības laikā. Lielas neprecizitātes gadījumā ēkas nospraušanas kļūdas jūtamas līdz pat jumta seguma ieklāšanai. Sarežģījumi rodas, ja ēkas leņķi nav nosprausti taisni. Var rasties spraugas ēkas stūros montējot pamatus no blokiem, un citas problēmas tālākā ēkas būvniecības un ekspluatācijas laikā.
Ja būvbedres vai tranšejas dibens nav horizontāls, tas var radīt sarežģījumus un papildu darbaspēku patēriņu pamatu veidošanas procesā. No šīs kļūdas iespējams izvairīties veidojot monolītus pamatus, bet sarežģījumi rodas, ierīkojot saliekamos betona bloku vai dzelzsbetona pāļu galu pamatus: pēc montāžas darbu pabeigšanas šādu pamatu augšējā plakne nav horizontāla un nav vienā līmenī, tāpēc tās izlīdzināšanai jāuzstāda veidņi, kā arī jāveic papildus betonēšanas darbi. Nevēlamu ēkas sēšanos var radīt rokot būvbedri vai tranšejas zem pamatiem, izrokot tās par dziļu, jo tad pamatus nākas balstīt uz uzbērtas grunts. Tie šā iemesla dēļ, rokot būvbedres un tranšejas ar ekskavatoru, apakšējā grunts kārta 10-30 cm biezumā jāatstāj izrakšanai ar rokām.
Veidņošanas kļūdas
Jāatceras, ka betonēšanas procesā uz veidņu vairogiem iedarbojas horizontālais spiediens, un tādēļ veidņi var izkustēties vai atsevišķi dēļi izliekties. Ja tas noticis un virspamata ārmala – izliekušies, radīsies problēmas sienas un virspamata sajūguma mezgla izveidē, jo nebūs vienāda virspamata atkāpe vai izvirzījums visā sienas garumā. Vietām var veidoties izvirzītais, bet vietām – ievirzītais virpamats. Kļūdas novēršanai būs nepieciešams papildu darbs, jo būs jāveido sabiezināta apmetuma kārta vai jāveic citi pasākumi. Arī no estētiskā viedokļa nedrīkst pieļaut izliektu virspamatu. Turklāt, ja pamati vienlaicīgi ir arī pagraba telpu sienas, radīsies ne tikai estētiskas, bet arī tehniskas problēmas.
Galvenais iemesls tam ir nepareiza veidņu nostiprināšana vai nepietiekams to stingums. Kā zināms, betonēšanas laikā veidņi ir pakļauti ne tikai statiskajai, bet arī dinamiskajai slodzei (betonmasas sablīvēšanas laikā). Labāk šādu problēmu nepieļaut un lietot pēdējos gados aizvien populārākās saliekamo inventāra veidņu sistēmas. Jāpiezīmē, ka vienreizējiem veidņiem ne visas koka detaļas izdodas saglabāt otrreizējai lietošanai, kamēr inventāra veidņus būvlaukumā lietosiet tik reižu, cik nepieciešams.
Vēl viena svarīga inventāra veidņu īpašība ir iespēja iegūt ideālu virspamatu virsmu, kurai nav nepieciešama papildu apstrāde. (Šīs īpašības dēļ inventāra veidņus ir izdevīgi lietot arī sienu un pārsegumu betonēšanai. Ar īpašu betona sastāvu, tā iestrādes metodiku un PERI veidņiem iespējams panākt pat tādu sienas gluduma pakāpi, ko sauc par spoguļbetonu.) Lietojot inventāra veidņus, nevajadzēs apmest virspamatus papildus, jo nebūs no dēļiem nagloto vairogu fotogrāfijas. Jāpiezīmē, ka iznomājamie veidņi izmaksā dārgāk, nekā paša rokām sanaglotie, bet šī starpība nebūs tik jūtama, ja tiks precīzi izplānoti darbi un veidņi atradīsies būvlaukumā ne agrāk un ne ilgāk par veicamo betonēšanu. Bet, ja tos atvedīs uz būvlaukumu un tikai tad sāks domāt, kur ņemt betonu, maciņš neizbēgami un nevajadzīgi kļūs plānāks.
Kādus veidņus izvēlēties, noteiks arī attālums no būvējamās mājas līdz iznomāšanas vietai. Saliekamajiem inventāra veidņiem ir izstrādātas sistēmas jebkādas konfigurācijas pamatiem un sienām, tādēļ to projektēšanas iespējas ir neierobežotas – konstrukcijām var būt liektas, lauztas vai pat apaļas līnijas. Betonējot ar saliekamajiem veidņiem, vienlaikus veido arī nepieciešamās atveres: komunikācijām, logiem, durvīm u.c. Viss šeit minētais vienlīdz attiecas arī uz ēkas sienu un pārsegumu betonēšanu.
Latvijas veidņu tirgū ir arī paliekošie veidņi. Šie veidņi pēc betona iestrādes un sacietēšanas kļūst par konstrukcijas sastāvdaļu. Paliekošajiem veidņiem izmanto fibrolīta un trīsslāņu fibrolīta-putupolistirola un fibrolīta-minerālvates plātnes. Ja ēkai nav plānotas pagraba telpas, tad šādi veidņi nav nepieciešami, bet, ja pagrabs tiek būvēts un sienas ir jāsiltina, paliekošie veidņi vienlaikus ar nesošajām funkcijām pildīs arī siltumizolācijas funkcijas. Paliekošie veidņi pamatā tiek izmantoti sienu un pārsegumu veidošanai. To izmantošana samazina būvniecības izmaksas, jo nav jābūvē vienreiz lietojamie veidņi un tātad samazinās darbaspēka un izlietoto kokmateriālu izmaksas. Otrs ieguvums -iegūstam konstrukciju ar gludu virsmu. Pazīstamas ir Jelgavas būvmateriālu kombināta izgatavotās fibrolīta plātnes ar tajās ievietotām koka latām, kas palielina plātņu nestspēju.
Stiegrošanas kļūdas
Veidojot lentveida pamatus no saliktiem elementiem (betona blokiem u.c.) var rasties plaisas pamatu sienās. Lai izvairītos no šīm plaisām, mūrēšanas laikā katrā pamatu horizontālajā šuvē ievieto stiegrojumu. Stiegrošanai izmanto divus stiegru karkasus, kas sastāv no divām, savstarpēji saistītām 4 mm diametra tērauda stiegrām. Bieži kļūdas rodas nepievēršot pienācīgu uzmanību, kāds stiegrojums tiek iestrādāts. Biežāķās kļūdas ir: tiek izmantots aprūsējis, netīrs vai eļļainiem materiāliem pārklāts stiegrojums un stiegrojuma sietu atsevišķu stiegru nepareiza montāža veidņos vai to nobīdīšanās un deformācijas betonēšanas laikā. Sekas tam var būt stiprības samazināšanās, stiegrojuma korodēšana betonā, kas noved pie betona struktūras sabrukuma.
Betonēšanas kļūdas
Galvenās kļūdas, kas tiek pieļautas veicot pamatu betonēšanas darbus, ir šādas:
- Nepareizi sagatavota betonmasa, kas neatbilst projektā paredzētajai klasei;
- Transportēšanas vai iestrādāšanas laikā betonmasa ir noslāņojusies;
- Betonmasas sagatavošanai tiek lietots nepiemērots cements (beidzies lietošanas termiņš);
- Betons pēc iestrādāšanas tiek nepietiekami kopts vai arī cietējis vispār bez kopšanas;
- Veicot betonēšanu temperatūrā, kas ir zemāka par 0°C vai tuvu tai, nav ņemti vērā un nav īstenoti ziemas betonēšanas paredzētie pasākumi;
- Izveidota vai nu nepietiekama, vai pārāk bieza betona aizsargkārta.
Šo kļūdu rezultātā, bieži rodas daudz nopietnu defektu, kurus nav iespējams tik vienkārši novērst. Tādi ir, piemēram, betona slāņaina struktūra, betona nepietiekama stiprība, pamatu deformācija, lielu izmēru caurejoši tukšumi utt. Betonā var parādīties plaisas rukuma rezultātā, deformējoties veidņiem, nepietiekami kopjot betonu, nepareizi ievietojot stiegras un citos gadījumos. Ja nav nodrošināta pietiekama biezuma aizsargkārta vai arī nav pietiekami sablīvēta betonmasa, tad var parādīties atsegtas stiegras. Lielāki dobumu vai ligzdas rodas tad, ja nepareizi tiek iestrādāta betonmasa (tā netiek pietiekami sablīvēta). Veidojot stabveida pamatus, betonmasas sablīvēšanas laikā sevišķa uzmanība jāpievērš tam, lai pamatu stabi nenovirzītos no projektā paredzētajām asīm. Svarīgi arī izvēlēties vajadzīgo betona konsistenci. Ja betons satur pārāk daudz ūdeni, tad tā stiprība varbūtiski pazemināties, savukārt ja betonmasa ir stingrāka, tad to nākas rūpīgāk sablīvēt, bet sablīvēšana savukārt var izraisīt būvbedru vai urbumu sienu grunts nobrukumu.
Bieža kļūda individuālajā būvniecībā ir nepareiza betonmasas sagatavošana. Individuālie būvētāji pamatu betonēšanai ļoti neekonomiski izlieto cementu. Uzskata, ka pamatiem jābūt ļoti izturīgiem, bet izturību var palielināt, tikai palielinot cementa daudzumu betonmasā. Protams, tas ietekmē betona kvalitāti, bet ne mazāka nozīme ir citiem faktoriem. Bieži uzskata, ka plaisas sienās un pamatos parasti ir izskaidrojamas ar nepietiekamu betona stiprību, t.i., nepietiekamu cementa daudzumu. Tomēr visbiežāk šo plaisu cēlonis ir pavisam cits (sēšanās, nepietiekams iebūves dziļums u.c.). Daudzi uzskata, ka, lai palielinātu betona pretestība spiedei pamatu slogošanas vietā, pamatu augšējā kārta jāveido no betonmasas, kam ir pievienots lielāks cementa daudzums. Rodas jautājums: kāpēc jāpalielina betona pretestība spiedei, ja tā tāpat parasti ir jau 7,5-10MPa, bet slodze uz pamatiem vienstāvu un divstāvu ēkām visbiežāk nepārsniedz 0.1 MPa?
Ne mazāk svarīga īpašība ir pamatu salizturība, it sevišķi virszemes daļā. Lai iegūtu blīvāku un līdz ar to salizturīgāku betonu, jāpagatavo stingra betonmasa un iestrādājot tā rūpīgi jāsablīvē. Tieši šos noteikumus individuālie būvētāji bieži ignorē, bet to neizpildīšanas ietekmi nevar novērst, palielinot cementa daudzumu. Lai iegūtu kvalitatīvu betonu pamatiem ar minimālu, bet pietiekamu cementa daudzumu, jāizvēlas tehniski pamatots betonmasas sastāvs ar minimālu ūdens daudzumu un ja nodrošināta rūpīga sablīvēšana betonēšanas laikā.
Pamatu betona zemās kvalitātes galvenais iemesls ir betonēšanas tehnoloģijas neievērošana, un tai var būt daudz cēloņu:
- Betonējot vēlā rudenī vai agrā pavasarī, kad betona cietēšanai nevar nodrošināt pozitīvu temperatūru. Negatīvā temperatūrā tiek pārtraukts betona hidratēšanās process, porās atrodošais ūdens sasalst, palielinās tilpumā un saārda betonu. Atkausējot tā hidratācija turpinās, bet sasniegt stiprību, kāda tam būtu cietējot normālos apstākļos, vairs nav iespējama. Betonējot pamatus negatīvas vai tai tuvas temperatūras apstākļos, galvenais uzdevums ir nodrošināt, lai betons līdz sasalšanas brīdim sasniegtu stiprību, kas ir lielāka par ledus kristālu radīto spiedienu. To panāk ar sildīšanu, termosa metodi, auksto batona liešanu un citiem ziemas betonēšanas paņēmieniem. Ja betons cietēšanas laikā ir sasalis, tad tas no virskārtas lobās nost. Pamatu vidusdaļā ir labāki betona cietēšanas apstākļi, tāpēc tajā vietā betona īpašības ir augstākas;
- Betona cietēšanas laikā netiek nodrošināta tā kopšana. Tas izraisa betona plaisāšanu un ievērojamu stiprības samazināšanos. Svarīgi nodrošināt normālus tā cietēšanas apstākļus. Jo straujāk norit betona izžūšana, jo lielāks ir tā rukums, un betona virspusē parādās plaisas. Tās var rasties arī nevienmērīgas sasilšanas rezultātā. Ja betonu mitrina, plaisu rašanās varbūtība strauji samazinās;
- Pamatu pēdas betonēšanu veic ūdeņi ar gandrīz sausu betonmasu, pieņemot, ka būvbedrē vai tranšejā ūdens ir pietiekami, Šādi izgatavots betons ir zemas kvalitātes šādu iemeslu dēļ: notiek grunts daļiņu sajaukšanās ar betonmasu; betonēšanas laikā, cenšoties aizvadīt ūdeni no svaigi ieklātas betonmasas, tiek aizskalots cements; ieklājot sausu betonmasu, nevar nodrošināt vienmērību tās samaisīšanos, kā rezultātā rodas slāņains betons;
- Tiek iestrādāta jau saistīties sākusi betonmasa. Šāda situācija parasti rodas iegādājoties gatavu betonmasu, ko piegādā ar auto pašizgāzēju. Parasti uzreiz atved vairākus kubikmetrus betonmasas, tāpēc to nav iespējams uzreiz ātri iestrādāt. Šādi iestrādātam betonam būs daudz zemāka stiprība. Šādā betonā ar laiku parādās plaisas, un tam ir arī daudz zemāka salizturība nekā normālam betonam. Lai šī kļūda netiktu pieļauta, pirms betonēšanas darbu sākuma rūpīgi jāpārdomā pasūtāmās betonmasas daudzums un rūpīgi jāsagatavojas tās iestrādāšanai;
- Grunts sajaukšanās ar betonmasu. Visbiežāk tas notiek pamatus betonējot bez veidņiem, t.i., gadījumos, kad izraktās tranšejās sieniņas veic arī veidņu funkciju.
Kļūdas pie pamatu aizbēršanas
Praksē bieži netiek pievērsta pienācīga uzmanība pamatu aizbēršanai, lai gan tas var radīt daudz problēmu ēkas ekspluatācijas laikā. Šīs problēmas galvenokārt ir saistītas ar grunts palielinātu sēšanos un nokrišņu novadīšanas virziena maiņu. Palielināta ūdens pieplūde vēl vairāk sablīvē grunti un palielina grunts deformācijas.
Grunts nepareizas aizbēršanas gadījumā, parasti sagāžas dziļu pagrabu sienas, kas vienlaikus veic arī pamatu funkciju. Visbiežāk tas notiek ar sienām, kas tiek veidotas no saliekamiem elementiem (pāļu galiem) un pildbetona pamatiem, kad betons vēl nav sasniedzis pietiekamu stiprību un nevar izturēt slodzes, kas rodas grunts sablīvēšanas rezultātā. Bieži to neņem vērā, jo grunts sānspiedienu grūti izjust. Vēl vairāk grunts sānspiedienu palielina mehānismu vai autotransporta atrašanās pamatu tuvumā. Nedrīkst dziļu pagraba sienas (pamatus) aizbērt ar buldozeru, kamēr nav ierīkots monolīts vai saliekams pagraba pārsegums.
Pagraba pārsegums ļoti lielā mērā palielina pagrabu sienu noturību un, ja grunts aizbēršanu veic pēc tā ierīkošanas, sienas nesagāžas. Tomēr praksē bieži vispirms aizber pamatus un tikai pēc tam ierīko pagraba pārsegumu. Pagraba sienas var sagāzties tieši pagraba pārseguma ierīkošanas laikā, kad pārāk tuvu pamatiem piebrauc autoceltnis un pārāk tuvu pamatiem tiek nokrauti pārseguma paneļi. Grunts aizbēršanas laikā pamati neapgāžas, bet celtņa un paneļu masas radītā slodze daudzkārt pārsniedz grunts sānspiedienu uz pamatiem, tas pārsniedz pieļaujamo lielumu un izraisa pamatu sagāšanos.
Precīzi dot rekomendācijas, kā novērst pagraba sienu sagāšanos, nav iespējams, jo tas ir atkarīgs no ļoti daudziem faktoriem: pagraba sienu biezuma, augstuma un brīvā garuma, transportlīdzekļu un mehānismu attāluma no pamatiem un to masas, kā arī no grunts veida. Tāpēc var minēt tikai dažus vispārīgus ieteikumus:
- Autoceltnim nevajadzētu atrasties tuvāk pagraba sienām par 150 cm;
- Pagraba sienu aizbēršanu jācenšas veikt pēc pagraba pārsegums ierīkošanas;
- Pagraba iekšpusē vēlams izvietot nesošās kapitālās sienas un starpsienas, jo tās samazina pagraba ārsienu brīvo garumu un uzņem grunts sānspiedienu;
- Vajadzības gadījumā pagraba sienas jāpastiprina, ierīkojot atgāžņus.
Vēl viena kļūda, kas rodas pie pamatu nepareizas aizbēršanas, ir nosēdusies ēkas apmale. Kā zināms, rokot gruntis, tās uzirdinās un to tilpums palielinās par 10-30% (klinšainās gruntīs – pat līdz 50 %). Mazāks uzirdinājums ir smilšainām gruntīm, bet lielāks – mālainām. Pēc kāda laika uzirdinājums samazinās. Šo grunts sablīvēšanos veicina nokrišņu iedarbība, ārējā slodze, vibrācijas un citi faktori. Uzirdinājumam samazinoties, samazinās arī grunts tilpums, grunts deformējas un nosēžas. Ja, veicot pamatu aizbēršanu, grunts netiek rūpīgi sablīvēta, tad, laika gaitā pašsablīvējoties, tā var stipri deformēties un līdz ar to izraisīt ēkas apmales sēšanos. Ēkas apmales uzdevums ir novadīt nokrišņus no ēkas, tāpēc tā ir izveidota ar nelielu slīpumu. Parasti vislielākā grunts sēšanās notiek pie ēkas, tāpēc sākotnējais apmales slīpums var manīties un tā vietā, lai nokrišņus novadītu no ēkas, apmale tos savāc no notek caurulēm un virza uz pamatu vai pamatu sienas pusi, t.i., tiek iegūts pilnīgi pretējs efekts vajadzīgajam. Jo biežāk ūdens ieplūst caur apmali un sienu, jo vairāk tas grunti sablīvē pie sienas un palielina apmales slīpumu uz sienas pusi.
Plaisas būvniecības procesā
Nepareizas būvniecības tehnoloģijas izpildes rezultātā, plaisas sienās dažkārt parādās būvniecības periodā. Piemēram, nevienmērīgas pamatnes noslogojuma rezultātā, kad ēkas vienam galam ir uzbūvēts jau pirmais stāvs, bet otrs gals vēl nav sākts. Papildus slodzes, kas var izsaukt sienu plaisāšanu, var rasties arī būvniecības periodā, kad vienu ēkas daļu noslogo (piemēram, ar celtniecības materiāliem) vairāk par pārējo daļu u.c. Dažreiz plaisas pazemes garāžas sienās parādās celtniecības laikā, kad pa ziemu paliek neiebūvētas garāžas durvis, bet pamatu iebūves dziļums zem garāžas grīdas nepārsniedz 20-30 cm.
Mitrums pamatu un sienas sajūguma mezglā
Bieži tiek pieļautas kļūdas virspamata un sienas sajūguma mezglā, kā rezultātā rodas pastiprināts mitrums konstrukcijās. Šajā gadījumā nav nodrošināta brīva atmosfēras nokrišņu notecēšana gar virspamatu. Visbiežāk sienas samitrināšanās notiek izvirzīta virspamata gadījumā, kad nokrišņu ūdeņi, notekot uz leju pa sienu, pastāvīgi krājas sienas un virspamata sajūguma mezglā. Ilgstoša lietus gadījumā mitrums iesūcas sienā un samitrina to.
Ja mājai ir mūra sienas, telpas kļūst nemājīgas un mitras, bet, ja ir koka sienas, tad tas veicina koksnes trupēšanu. Izvirzītais virspamats bieži redzams agrāk celtajām ēkām, it sevišķi, ja pamati veidoti no laukakmeņiem, bet sienas no koka, jo laukakmeņu pamatu platumam no darbu veikšanas tehnoloģijas viedokļa jābūt daudz lielākam par koka sienu biezumu. Izvirzītais virspamats dod iespēju nedaudz mainīt sienu stāvokli, ja ir izliekts virspamats, kā arī tā izveide dažreiz ir attaisnojama ailās pagrīdes ierīkošanas gadījumā (jo biezāks ir virspamats, jo mazāki ir siltuma zudumi caur pagrīdi). Tomēr, ņemot vērā mitruma uzkrāšanās iespēju un palielināto materiālu patēriņu, izvirzītā virspamata veidošana mazstāvu ēku celtniecībā nav ieteicama.
Ja tomēr veido izvirzītu virspamatu, tad lai novērstu mitruma iesūkšanos sienā, jāveido ūdens noteka. Visbiežāk to veido no cementa javas 45 slīpumā, bet daudz drošāk ūdensnoteku tomēr izgatavot no cinkotā skārda. No ekspluatācijas viedokļa visdrošākais ir ievirzītais virspamats. Tā forma do iespēju horizontālo hidroizolāciju pasargāt no mehāniskās un atmosfēras nokrišņu iedarbības un nodrošina nokrišņu brīvu notecēšanu no sienām slīpa lietus gadījumā. Dažreiz sienu un virspamatu veido vienā plaknē. Šajā gadījumā tiek nodrošināta normāla atmosfēras nokrišņu notecēšana no sienas, bet horizontālā hidroizolācija ir neaizsargāta un tās atrašanās vieta nav arhitektoniski pietiekami noformēta. Ja šādu virspamatu un sienu apmet, jāievēro, ka tie nedrīkst saplūst, jo caur virspamata kapilāriem mitrums pārvietojas uz augšu un, apejot horizontālo hidroizolāciju, pa apmetuma kārtu var nokļūt sienā un samitrināt to. Lai novērstu sienas samitrināšanu caur apmetumu, starp virspamatu un sienas apmetumu jāatstāj apmēram 2 cm plata sprauga vai jāievieto skārda sloksne vai cits hidroizolācijas materiāls.
Bieži sienas samitrināšanās iemesls sajūguma mezglā ar virspamatu ir pamatu horizontālās hidroizolācijas izvirzījums uz āru. Šajā gadījumā pamatu horizontālā hidroizolācija darbojas līdzīgi izvirzītajam virspamatam – atmosfēras nokrišņi, kas notek pasienu, krājas uz hidroizolācijas un samitrina sienu. Tāpēc horizontālās hidroizolācijas izvirzīšana ārpus sienas plaknes nav pieļaujama. Ja tās ārmala ir izvirzīta, tad tā jāapgriež, lai būtu vienā plaknē ar virspamata vertikālo virsmu.
Plātņveida pamati ir pakļauta mitruma ietekmei, kas nāk no grunts. Tāpēc tā prasa rūpīgi pārdomātu izolāciju. Bieži šajā gadījumā tiek pieļautas kļūdas- netiek pareizi izvēlēta hidroizolācija, vai pieļautas tās ieklāšanas kļūdas. Par mitruma parādīšanos betona plātņveida pamatos liecina:
- Slikts, sasmacis gaiss, nepatīkama smaka mājā zem mēbelēm un no neventilējamas iekšējās apdares;
- Trupe un pelējums zem sliekšņiem un grīdlīstēm;
- Paklājveida grīdas segums atslāņojas no grīdas un “uzpūšas”;
- Krāsas maiņa sienu apakšdaļā. Parādoties pelējumam, krāsojums un apmetums var atslāņoties. Tas attiecas ne tikai uz ārsienām, bet arī uz šķērssienām ēkas iekšpusē;
- Koka grīda kļūst irdena un zaudē nestspēju.
Šīs problēmas izraisa mitrums, kas iekļuvis caur betona plātni, kapilārā mitruma pacelšanās un, iespējams, zemā temperatūra atsevišķās būves vietās. Mitruma parādīšanos var izraisīt šādas kļūdas būvniecības procesā:
- Neapmierinoša drenāža. Varbūt drenāžas sistēma ierīkota nepietiekami dziļi. Vecās mājās bieži tā nav kvalitatīva vai tās vispār nav. Grunts zem grīdas kļūst pārāk mitra, tādēļ notiek pastāvīga mitruma kustība uz augšu, kapilārā pacelšanās, kā arī ūdens iztvaikošana no grunts;
- Nepieņemami vietējie apstākļi, piemēram, virsmai ir slīpums ar kritumu uz mājas pusi, zeme ir mitra vai gruntūdens līmenis ir pārāk augsts;
- Nepietiekami nožuvuši celtniecības materiāli. Betona plātne betonēšanas laikā satur lielu ūdens daudzumu. Tas nepieciešams cietēšanas procesa nodrošināšanai, bet pēc tam plātnei jāizžūst līdz blīva grīdas seguma ieklāšanai;
- Mitruma kustība cauri betona plātnei slikti veiktas kapilārā mitruma norobežošanas dēļ;
- Koka konstrukcijām, piemēram, sienām, ir tieša saskare ar betonu;
- Zema temperatūra virspamata daļā un citās vietās, kas radusies celtniecības laikā pieļautu paviršību un/vai sliktas siltumizolācijas dēļ;
- Nepietiekama ventilācija mājas iekšpusē.
Aukstums un caurvēji pamatos
Par problēmām pamatos var liecināt aukstas grīdas; vēja plūsma no ārsienām, starpsienām, dūmeņiem; aizsaluši ūdensvadi; uz metāla un akmens virsmām veidojies kondensāts; uz pagraba un ēkas mūrētām sienām parādās mūrējuma zīmējums u.c. Aukstuma un caurvēja rašanās iemesli:
- Pavirši ierīkota siltumizolācija vai nepietiekama izolācija, kas izraisījusi aukstuma tiltu veidošanos;
- Slikts blīvējums starp pamatiem un (saliekamo) māju;
- Ūdensvada caurules liktas siltumizolācijas pusē (sevišķi tas attiecas uz zemajiem pamatiem).
Izmantotie informācijas avoti:
- Abc.lv. (2021). Letveida pamati paša rokām [tiešsaiste]. Pieejams: https://abc.lv/raksts/lentveida-pamati-pasa-rokam-05d0bd1b35
- Abc.lv. (2008). Pamati ģimenes mājai. Kādus izvēlēties? [tiešsaiste]. Pieejams: http://www.abc.lv/?id=buvdarbi_remonts_materiali&page=10&template=abc_raksts&article=pamati
- Hengēns P., Vanforss H. (2007). Būvējam māju no A līdz Z. Rīga: Zvaigzne ABC. 245 lpp.
- Inspectapedia.com. Vertical foundation movement diagnosis [tiešsaiste]. Pieejams: http://www.inspectapedia.com/structure/FoundationMoveVertical.htm
- Konferenču materiāls Ēku restaurācija, sanācija un fasāžu renovācija (2012). Rīga: Sakret, VWS, RTU u.c.
- Kops L. (2008.) Būvniekiem: Rīga.
- LBN 207-01. (2001). Ģeotehnika. Būvju pamati un pamatnes.
- Noviks J. (2001). Būvdarbi III. Rīga: ISAVE. 245 lpp.
- Noviks J. (2002, Nr. 9). Kļūdas mājas būvniecībā. Pamati: Praktiskā būvniecība. 36.-38. lpp.
- Noviks J. (2002, Nr. 10). Kļūdas mājas būvniecībā. Pamati: Praktiskā būvniecība. 36.-39.lpp.
- Noviks J. (2002, Nr. 11). Kļūdas mājas būvniecībā. Pamati: Praktiskā būvniecība. 32.-33.lpp.
- Noviks J. (2006). Ģimenes māja I. Rīga: SIA ”Tehniskā grāmata”. 263 lpp.
- Noviks J. (2008). Būvdarbi I. Rīga: ISAVE. 302 lpp.
- Rūsiņa L. (2008). Kādi ir galvenie riski un kļūdas pamatu projektēšanā un izbūvē: Būvēt. 16.-18.lpp.
- Varupats.lv. Pamati mājai – kā to paveikt? [tiešsaiste]. Pieejams: https://varupats.lv/pamati-majai-ka-to-paveikt/
- Vogorodah.ru. (2016). Утепление фундамента пенополистиролом [tiešsaiste]. Pieejams: https://www.vogorodah.ru/uteplenie-fundamenta-penopolistirolom/