Ēku renovācijā biežāk risināmās problēmas

/ Uncategorized / By

Standarta problēmas ēku siltināšanā – siltuma zudumi un neefektīva apkures sistēma.

Biežākās problēmas, kuras nepieciešams atrisināt ēku siltināšanas un renovācijas ietvaros, ir lielie siltuma zudumi, norobežojošo konstrukciju neatbilstība Latvijas būvnormatīviem, kā arī neefektīva viencauruļu apkures sistēma atjaunojamajās ēkas. Šādā sistēmā (vienalga, ūdens tiek padots no augšas vai apakšas) ūdens nonāk radiatorā, atdod siltumu un turpina savu ceļu jau mazliet vēsāks. Tādēļ nākamie radiatori šādā tīklā saņem katrs aizvien mazāk siltuma, un loka beigās atdotā siltuma starpība jau ir visai ievērojama. Tas nozīmē, ka, lai ar šādu sistēmu nodrošinātu līdzīgu siltuma daudzumu visos dzīvokļos, katram nākamajam radiatoram jābūt lielākam par iepriekšējo (piemēram, 5. stāvā esošā dzīvokļa radiatoram – pat aptuveni divreiz lielākam par padeves sākumā, 1. stāvā esošo). Reāli gan šīs siltuma starpības izrēķināt un attiecīgus radiatorus uzstādīt ir ļoti grūti, jo šo procesu ietekmē vēl daudzi citi faktori. Vēl viens piemērs labi raksturo esošo situāciju – ja ēkā kādā dzīvokli ir uzstādīts lielāks radiators, nākamie siltuma saņēmēji saņems mazāk siltuma nekā paredzēts, un tā ir ikdienas realitāte.

Problēmas rada arī ēku norobežojošās konstrukcijas, caur kurām izplūst liels siltuma daudzums. Tas attiecas uz ēku ārsienu konstrukcijām – sienām, jumtiem, pagrabtelpām – pagraba pārsegumu, bēniņiem, logiem, durvīm, stiklotām sienām u.c. Daudzās daudzdzīvokļu ēkās tās ir novecojušas un zaudējušas savu siltumnoturību. To siltuma pretestība ir daudz mazāka, nekā to paredz būvnormatīvs Ī.BN 002 – 01 «Ēku norobežojošo konstrukciju siltumtehnika», reāli šādu ēku norobežojošo konstrukciju siltumvadāmības rādītāji ir 1,5 – 4 reizes lielāki. Piemēram, minētais būvnormatīvs prasa, lai ārsienām ar masu virs 100 kg/m² siltumcaurlaidības koeficients U nebūtu lielāks par 0,3 W/m²K, bet reāli padomju laikā būvētām ēkām tas sasniedz 0,9 – 1,2 W/m²K, atsevišķos gadījumos pat vairāk.

Padomju laikā būvētās tipveida ēkas reāli nav piemērotas mūsu klimatiskajiem apstākļiem. Tāpat arī ne ekonomiskajai situācijai, jo ēku apkurei nepieciešams daudz enerģijas, bet enerģija mūsdienās ir ļoti dārga. Turklāt ēkas ir zināmā mērā arī savu laiku nokalpojušas, tādēļ tajās parādās aizvien vairāk defektu un līdz ar to zūd arvien vairāk siltuma. Vēl viens aspekts – to celšanas laikā būvniecības standarti bija pavisam citi, bet par enerģijas taupīšanu neviens īpaši nedomāja. Bet nereti situācija ir tāda, ka bojājumi ēkas konstrukcijās ir tik lieli, un, ņemot vērā disbalansēto apkures sistēmu, aukstā laikā nodrošināt komfortablu temperatūru šādas ēkas dzīvokļos vairs nav iespējams. Apkures sistēmas problēmas saasina arī patvaļīga radiatoru nomaiņa pret lielākas jaudas radiatoriem, kas bija īpaši izplatīta 20. gs. 90. gados. Tā vēl vairāk izjauc apkures sistēmas līdzsvaru, un bieži rodas situācijas, kad dažos dzīvokļos ir karsts un cilvēki siltumu laiž ārā pa logiem, bet citos iemītnieki salst. Un tad atliek tikai viens ceļš – ēkas siltināšana un renovācija, kā arī apkures sistēmas rekonstrukcija.

Viens no sākotnējiem cēloņiem, kas saasina minēto problēmu klāstu, ir arī nepietiekama ēkas apkurināšana līdzekļu taupīšanas nolūkos. Savulaik daudzdzīvokļu ēku dzīvokļiem, kam bija uzkrājušies parādi par siltumenerģiju vai kuros neviens nedzīvoja, apkuri mēdza likvidēt, proti, noņemt radiatorus. Tā rezultātā ēkā veidojās aukstuma un mitruma «kabatas», kas ļoti degradējoši iedarbojās uz ēkas konstrukcijām un paātrināja to novecošanos, plaisu veidošanos un nenovēršamu siltumnoturības zaudēšanu.

Kad šī kļūda tika apjēgta, vairs šādi nerīkojās, taču laiks jau bija pagājis, un daudzviet negatīvais darbs jau bija paveikts. Savukārt apzināti nepietiekami apkurinātām ēkām ir vēl viena problēma – ja šobrīd tādās līdzekļu ekonomijas nolūkos tiek uzturēta, piemēram, +15… + 16 grādu temperatūra, tad pēc šādas ēkas nosiltināšanas, lai iegūtu komfortablu + 20 grādu siltumu, reālu līdzekļu ietaupījumu nebūs. Tā kā reālais ietaupījums nebūs augsts, šādām ēkām var būt problēmas ar finansējuma iegūšanu no Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA). Ieteikums – apkurināt ēkas normāli, jo priekšroka ir ēkām ar potenciāli labāku ietaupījumu.

Eksistē vairākas savstarpēji saistītas problēmas, kuru dēļ, ēku siltināšana Latvijā rit gausi. Vispirms jau ēku siltināšana ir pietiekami komplekss pasākums, tāpēc, ja ar to nevēlas nodarboties namu apsaimniekotājs vai atbalstīt pašvaldība, kā tas ir gadījumā ar Rīgu, pašiem iedzīvotājiem ir visai grūti «iekustināt» šo procesu ar saviem spēkiem vien. Ir jāveic energoefektivitātes audits, tad ir jāsameklē projektētājs un jāsagatavo ēkas tehniskais projekts. Tad jāatrod pietiekami kvalificēts būvnieks, kas to spēs paveikt, un būvuzraugs, kas šo būvniecības procesu uzraudzīs. Un visbeidzot, jāiesniedz Eiropas struktūrfondiem projekts, lai saņemtu līdzfinansējumu līdz 50% no kopējām siltināšanas izmaksām.

Ēkas ārsienas nepieciešams kvalitatīvi nosiltināt

Lai reālie ieguvumi būtu tik lieli kā cerētie, ēku siltināšanā nepieciešams izmantot piemērotus un kvalitatīvus materiālus, kā ari tehniski pareizi veikt visus siltināšanas darbus. Ārsienu siltināšanai vispiemērotākā ir cietā akmens vate. Tās biezumu jāizvēlas atbilstoši energoaudita aprēķiniem, lai beigās sienas siltumcaurlaidības koeficients atbilstu būvnormatīva LBN 002 – 01 prasībām.

Būvdarbus veicot kompleksi un vienlaicīgi, var ievērojami samazināt izmaksas. Turklāt veicot energoauditu un tehnisko apsekojumu, tiek noteikts katras mājas individuālais stāvoklis, un attiecīgi plānoti būvdarbi konstrukciju saglabāšanai un energoefektivitātei – tātad katrai mājai tiek darīts tikai tas, kas tai nepieciešams.

Vecie koka logi ir neblīvi, līdz ar to laiž cauri lielu siltuma daudzumu. Šādus logus obligāti ir jāmaina uz jauniem, blīviem logiem. Atjaunošanas procesā obligāti tiek veikta arī aiļu apdare, lai logs estētiskāk izskatītos dzīvokļa kopainā. Radiatoru nomaiņa notiek ātri un nevar kaitēt iepriekš veiktajam dzīvokļa remontam.

Bieži rodas jautājums saistībā ar siltināšanas materiāla izvēli – putu polistirols vai akmens vate. Ārsienu siltināšanā ieteicama cietā akmens vate, jo putu polistirols ir «neelpojošs» materiāls, tādēļ ārsienu siltināšana ar to rada kondensēta uzkrāšanos starp ēkas sienu un siltumizolējošo materiālu. Sekas – paaugstināts mitrums, pelējuma sēnītes rašanās iespēja, un ēkas ugunsdrošības samazināšanās. Jāņem vērā, ka ēkas siltināšana un renovācija ne tikai ietaupa mājas iedzīvotāju apkures patēriņus, piešķir mājai skaistu izskatu, bet arī pagarina tās mūžu. Paaugstināts mitruma līmenis rada pilnīgi pretēju efektu, ka arī rada siltuma noplūdi.

Eksistē vēl viens faktors, par kuru cilvēki bieži neaizdomājas, kad ņem kredītu dzīvokļa iegādei – vai ēka būs derīga dzīvošanai pēc kredīta nomaksas, ja tā netiks renovēta. Siltināšanas materiāla izvēles jautājums galvenokārt rodas vēlmē ietaupīt uz materiāla rēķina, jo polistirols ir lētāks par cieto akmens vati. Taču jāņem vērā, ka siltumizolējošā materiāla iegādei iztērētie līdzekļi sastāda tikai ap 30 – 40 % no ārsienu siltināšanas izmaksām, pārējie izdevumi attiecas uz nodokļiem, transporta un darba izmaksām. Ņemot vērā to visu, cenu atšķirība starp putu polistirolu un cieto akmens vati visa projekta izmaksas ietekmē vēl mazāk, maksimums par 10-15 %.Taču reālais ieguvums ir ilgāks ēkas mūžs un mazāks siltumenerģijas patēriņš. Tas, protams, nenozīmē, ka putu polistirols nav izmantojams, vien jāņem vērā, ka tam ir savs pielietojums, piemēram, to var efektīvi izmantot pagrabu pārsegumu siltināšanā, kur netiek sasniegts rasas punkts un tādēļ neveidojas kondensāts. To var izmantot arī ēku bēniņtelpu siltināšanā, ja vien bēniņi ir pietiekami silti un nav paredzama kondensāta veidošanās. Tāpat tas labi noder ēkas cokolu, pamatu siltināšanai, jo putu polistirols neuzsāc mitrumu no zemes. Akmens vate tādiem darbiem atkal neder. Katram materiālam paredzēts savs pielietojums, tāpēc, lai izvairītos no kļūdām un sasniegtu cerētos rezultātus, svarīgi ievērot šos principus. Vēl der piebilst, ka mīkstā akmens vate ārsienu siltināšanai arī nav piemērota, jo ilgākā laika posmā tā uzsūc mitrumu, saplok un zaudē savu siltumizolējošo efektivitāti.

Izmantotie informācijas avoti: