Fasādes apdare - apšuvums (veidi, izmantotie materiāli)

Apšuvuma materiālus iestrādā divos veidos:

cieši piestiprinot konstrukcijai ar līmes vai mehānisko stiprinājumu palīdzību (atkarībā no materiāla tipa un ražotāja sniegtajām instrukcijām);
veidojot ventilējamu fasādi.

Ventilējamo fasāžu uzbūve

Ventilējamās fasādes ir apšuvuma sistēma, kas sastāv no siltumizolācijas materiāla slāņa, apakškonstrukcijas, kas tiek piestiprināta pie nesošās sienas, aizsargājoša dekoratīva apšuvuma materiāla, ko piestiprina pie apakškonstrukcijas, un obligāto gaisa slāni starp apšuvuma materiālu un siltumizolāciju. Gaisa caurplūdes nodrošināšana un mitruma uzkrāšanās novēršana ir viena no būtiskākajām ventilējamo fasāžu priekšrocībām. Iespēja noformēt ēkai labu dizainu, vienlaikus nodrošinot sienu ventilāciju, ir galvenā ventilējamo fasāžu priekšrocība.

Taču tām piemīt vēl vairākas pozitīvas īpašības:

Ūdens tvaiki tiek izvadīti pa gaisa starpslāni ar «kamīna efekta» palīdzību. Līdz ar to ventilējamo fasāžu siltuma zudums ir aptuveni par 6 procentiem zemāks, nekā tradicionālajām konstrukcijām, kurās izmantots tas pats siltumizolācijas materiāls.
Ventilējamās fasādes ar elpojošiem siltumizolācijas materiāliem (akmens vai stikla vati) nodrošina vissausāko sienas ekspluatācijas režīmu, novēršot kondensēta veidošanos un mitruma uzkrāšanos.
Piekaramajiem paneļiem nav nepieciešama papildu apdare un to montāžā netiek izmantoti «slapjie» darba procesi, kas ļauj montāžas darbus veikt jebkurā gada laikā.
Ar apakškonstrukcijas palīdzību ir iespējams «izlīdzināt» esošās sienas.
Ērta ekspluatācija, jo ir iespējams katru dekoratīvo plāksni vai elementu nomainīt atsevišķi.
Laba ēkas aizsardzība pret atmosfēras iedarbību.
Apšuvuma un izolācijas loksnes atstaro un absorbē āra skaņas un vibrācijas.
Plašas dizaina veidošanas iespējas.
Iespēja pielietot visdažādāko parametru, izskata un smaguma apšuvuma loksnes.
Nenotiek apdares materiāla atslāņošanās un atdalīšanās no pamatsienas (pretstatā apmetumam vai ķieģeļiem), jo rasas punkts atrodas nevis uz nesošās konstrukcijas, bet siltumizolējošā materiāla slānī.

Pirms montāžas darbu uzsākšanas nepieciešams visu izplānot, izstrādāt darba rasējumus un detaļzīmējumus, savukārt montāžas gaitā precīzi ievērot darbu veikšanas secību. Ja apšuvumam izmanto metālu, tad gan apakškonstrukcijai, gan visiem stiprinājumiem jābūt no tā paša metāla, pretējā gadījumā var sākties dažādi elektroķīmiski procesi, kuru rezultātā fasādes mūžs krietni saruks.

Sastopamas šādas uzstādīšanas darbu nepilnības:

pie apšuvuma dalījuma izstrādes netiek ņemti vērā racionālie izmēri, tādēļ ir gadījumi, kad vairāk nekā puse materiāla paliek atgriezumos;
netiek ievērotas rekomendācijas par minimālo gaisa starpkārtu aiz apšuvuma loksnēm;
uz vienas fasādes tiek izmantoti materiāli ar dažādu ilgmūžību (piem., tērauds un alumīnijs, koks un tērauds);
krāsoti un cinkoti elementi tiek zāģēti ar abrazīvās zāģēšanas metodi.

Apšuvuma materiālu veidi

Sienu apdarei iespējams izmantot dažādus materiālus. Izvēle ir pietiekama, lai katrs varētu atrast piemērotāko risinājumu. Fasādes apdarei tiek izmantotas dabiskā (granīta, marmora) un mākslīgā (flīzes) akmens plāksnes. Akmens galvenā priekšrocība ir estētisks izskats un ilgmūžība, bet trūkums- lielais svars un apstrādes procesa sarežģītība. Metāla (alumīnija, tērauda, vara, misiņa) izstrādājumus fasādēm iedala divās grupās – apšuvuma loksnes un locītas kasetes. Metāla apšuvuma priekšrocība ir nelielais svars, līdz ar to arī viegla montāža. Būtisks faktors ir arī salīdzinoši zemāka cena. Tomēr jāņem vērā, ka metāla izstrādājumiem ir krietni īsāks kalpošanas laiks – piemēram, tērauda loksnēm jau pēc 15 gadiem var parādīties rūsas notecējumi.

Alumīnija izstrādājumi ir pārklāti ar blīvu oksīda aizsargkārtiņu, kapara materiālu mūžs ir ap 100 gadu (varš pieskaitāms pie ekskluzīviem materiāliem, līdz ar to ir krietni dārgāks). Populārs materiāls fasādēm ir koks – apšuvuma dēļi un plātnes (finieris). Svarīgi, lai koks būtu attiecīgi apstrādāts un izturīgs pret mitrumu un atmosfēras iedarbību. Koka apdare ir ļoti skaista un viegli montējama, bet tās kalpošanas laiks salīdzinoši ir īss. Turklāt ekspluatācijas gaitā nepieciešams veikt estētisko atjaunošanu.

Pēdējā laikā popularitāti gūst dažādi kompozītmateriālu izstrādājumi, piemēram, dažādi plastiskās masas izstrādājumi. Tiem piemīt noturīgums pret atmosfēras iedarbību, samērā ilgs mūžs, turklāt tie ir viegli un vienkārši uzstādāmi. Samērā lētas un viegli uzstādāmas ir šķiedrcementa plātnes. Taču montāžas gaitā ļoti stingri jāievēro uzstādīšanas tehnoloģijas un noteikumi, pretējā gadījumā var rasties plaisas un citas problēmas.

Akmens masas flīzes jeb ķieģeļflīzes

Akmens masas flīzes pēc sastāva ir absolūti dabisks un ekoloģisks produkts. Tās izgatavo no sasmalcināta akmens, piemēram, marmora, kvarca smiltīm, baltā vai pelēkā portlandcementa un ūdens. Dažādās krāsas tiek iegūtas, masu pigmentējot ar metāla oksīdiem. Būtībā tas ir akmens, kas izliets tādā formā, kādā nepieciešams. Flīzes kā apdares materiāls ir izmantojams ēkām no tradicionālajiem keramiskajiem vai silikātķieģeļiem, no betona blokiem, no gāzbetona blokiem. Tās var likt arī uz parastā apmetuma, ģipškartona vai koka sienām (tās iepriekš sagatavojot – piestiprinot metāla sietu un apmetot).

Flīžu izmantošana nav ierobežota ne vecām, ne jaunām ēkām. Ķieģeļflīzēm salīdzinājumā ar parasto akmeni ir dažas priekšrocības. Piemēram, dabīgo akmeni, ko izmanto ēku apdarē, lielākoties iegūst karjeros, saspridzinot lielus gabalus. Līdz ar to rodas mikroplaisas, kurās vēlāk var iekļūt ūdens. Biežo gaisa temperatūru maiņu rezultātā tas ziemā vairākas reizes sasalst un atkūst. Iznākums dažkārt ir redzams uz ēku fasādēm – no tām atdalās gabali.

Ja ēku fasādēm uzliek akmens flīzes, tad ēkas īpašnieks ir pasargāts no līdzīgām problēmām – flīze ir monolīta masa un ūdens tur nevar iekļūt. Šīs flīzes arī ļauj ievērojami ietaupīt, jo, salīdzinot ar dabīgā akmens apdari, materiāls un uzstādīšana ir daudz lētāka. Ja ēkas apdarē izmantotas ķieģeļflīzes, to apkope ir ļoti vienkārša. Materiāls nekad nav jākrāso. Akmens flīžu segums nav jāatjauno, ja neskaita, ka ik pēc pieciem vai desmit gadiem ar ūdeni jānomazgā putekļu kārta.

Iemesls, kāpēc nav nepieciešama flīžu papildkopšana, ir tas, ka pēc to uzlikšanas flīzes tiek pārklātas ar īpašu šķidrumu, kas pasargā no dažāda veida iedarbības – no mitruma, no putekļiem, eļļainiem nogulsnējumiem, iespējams pārklāt arī ar antigrafitti pārklājumu, kas uzsmidzināto krāsu padara viegli nomazgājamu, šķidrumi, ar ko apstrādāt flīzes, katram ražotājam ir citādi. Kopīgā pazīme ir to iedarbība. Aizsargslāni klāj, kā lakas kārtiņu, lai tā atgrūstu mitrumu un pasargātu ķieģeļflīzes no klimatisko apstākļu iedarbības. Ja fasāde nebūs apstrādāta ar aizsargšķidrumu, tā ar laiku var sākt noārdīties. Pārklājums ir pietiekami noturīgs, kārtas atjaunošanu vajadzētu veikt tikai pēc pieciem gadiem.

Pirms apdares flīžu līmēšanas noteikti jāpārliecinās, vai virsma ir sagatavota pareizi un kvalitatīvi. Nepieciešamie priekšdarbi atkarīgi arī no izvēlētā ķieģeļflīžu veida. Virsmai jābūt stabilai, gludai un tīrai, tai jābūt sausai un brīvai no gružiem. Ja virsma ir poraina, tā vispirms jāapstrādā ar piemērotu grunti. Apdarei paredzētais laukums jāsadala daļās, apmēram piecu ķieģeļflīžu rindām. Katrai šuvei noteikti jāpierēķina vismaz 1 centimetrs.

Līmi uzklāj <0,5 kvadrātmetra laukumā, lai tā nesakalstu pirms ķieģeļflīžu uzlikšanas. Ieteicams darbu sākt no augšas uz leju, lai izvairītos no traipiem uz jau noflīzētās virsmas. Vispirms līmes kārtā ar rievoto lāpstiņu izveido strīpas, turklāt katram līmes tipam ir nepieciešams citāds zoba dziļums. Par pareizās lāpstiņas izvēli var pārliecināties produkta uzklāšanas pamācībā. Ķieģeļflīzes uzliek ar slīdošām kustībām.

Smagām ķieģeļflīzēm līme obligāti jāuzklāj gan uz virsmas, gan uz flīzes. Vajadzīgo flīžu garumu iegūst, iezāģējot vai iegriežot tām aizmugurē un tad pārlaužot pa līniju. Zāģētajām ķieģeļflīzēm malas ir vēl speciāli jāaplauza, lai saglabātu to dabisko izskatu.

Šuvju aizpildīšanai atkal katrs no materiāla piegādātājiem piedāvā savu produktu. Jebkurā gadījumā šuvotājs ir jāsajauc ar ūdeni. Pareizās proporcijās sajaukts maisījums ir mazliet rupjš, lipīgs un sauss. Šuvju masu ieklāj ar šauro špakteļlāpstiņu, turklāt cenšas to veikt ar vienu kustību. Vertikālās šuves parasti ir nedaudz mazākas par horizontālajām. Liekā šuvju masa obligāti jānotīra ar sausu saru birsti, pirms tā ir pilnībā sacietējusi.

Koka apšuvuma dēļi

Neraugoties uz plašām jaunāko tehnoloģiju piedāvātajām iespējām, daudzi ēku apdarē joprojām priekšroku dod koka apšuvuma dēļiem. Tos var labi izmantot gan ārdarbiem, gan iekšdarbiem, tādēļ jāzina, kādi dēļi attiecīgiem darbiem paredzēti. Ir dažādi dēļu veidi un pareizai izvēlei ir liela nozīme. Galvenais veids, kas nosaka apšuvuma dēļu izmantošanu, ir kokmateriāls, no kā dēlis izgatavots. Proti, tās ir dažādas koku sugas, no kurām ražo zāģmateriālus. Taču arī no vienas koka sugas var iegūt dažādas kvalitātes materiālu.

Pārsvarā apšuvuma dēļi tiek izgatavoti no masīva koka, tiek atlasīti arī bezzaru dēļi. Tos gan izmanto retāk, jo pēc tiem ir mazāks pieprasījums (ja neskaita no apses un melnalkšņa darinātos dēļus), un tie arī ir dārgāki. Iespējams iegādāties arī dēļus, kuru izgatavošanā izmantots materiāls, kas izgatavots no garumā un platumā līmētām bezzaru sagatavēm. Parasti šādus dēļus līmē no priedes. Tie parasti tiek izmantoti iekšdarbos, taču, ja materiāla līmēšanā izmantotas speciālas līmes, šādus dēlus var izmantot arī ārdarbos.

Skujkoku ārdarbiem izmanto tā dabīgo īpašību dēļ, jo koka sveķi darbojas, kā dabīgs aizsardzības līdzeklis pret pūšanu ārējas agresīvās vides ietekmē. Vairumam lapu koku šādas priekšrocības nav, tas arī nosaka no dažādiem kokiem darināto dēļu izmantošanas iespējas. Dažādo koku sugu dēļu izmantošanas iespējas palielina pareiza materiāla apdare. Dēļi atšķiras arī pēc to vizuālās pievilcības, visu nosaka koka tekstūra.

Nevar nepieminēt arī dēļu dārdzības atšķirības, jo šajā ziņā atšķirības starp dažādiem materiāliem ir ļoti lielas. Vislētākie ir no tradicionālajiem skujkokiem (egles, priedes) darinātie dēļi. Ja apšuvuma dēļu izgatavošanā izmantots bērzs, lapegle, ciedrs, apse un alksnis, jārēķinās ar lielākām izmaksām. Vēl dārgāki ir no liepas, kļavas, ozola un oša darinātie dēļi, bet cenu piramīdas pašā augšā ir dažādi no eksotiskajiem, no tālām zemēm ievestajiem kokiem izgatavotie apšuvuma dēļi.

Koka apdares priekšrocības un trūkumi

Koka apdares materiālu priekšrocības – koks ir dabīgs, videi un cilvēkiem draudzīgs materiāls. Koka apdare vienmēr ir bijusi populāra, neraugoties uz daudziem jauniem sienu apdares veidiem. Ir arī plašas dizaina iespējas – bezgalīgas toņu variācijas dēļus lakojot, beicējot un krāsojot. Tiesa, jārēķinās arī ar dažiem trūkumiem, kas nepiemīt plastmasas vai metāla profiliem. Viens aspekts ir koka «staigāšana», līdz ar to sienas apšuvums ir kustīgs un tas jāņem vērā projektēšanas un montāžas laikā. Tāpat koks prasa rūpīgu attieksmi un regulāru kopšanu ekspluatācijas laikā. Koka apdare ir jākopj, piemēram, no koka apšuvuma dēļiem veidota ēkas fasāde atkarībā no uzklātā apdares materiāla ir jāpārkrāso vidēji reizi 2-5 gados.

Apšuvuma dēļu izgatavošanas un montāžas specifika

Izvēloties mājai koka apdari, bez dēļu pielietošanas veida un atbilstoša materiāla izvēles nepieciešams noskaidrot arī paredzamos dēļu izmērus. Izvēles iespējas nosaka arī attiecīgā materiāla pieejamība un iegūstamā zāģmateriāla izmēri. Apšuvuma dēļi tiek izgatavoti no dažāda biezuma un platuma dēļiem. Piemēram, skuju koka apšuvuma dēļu ražošanā izmanto 75, 100, 125, 150, 175 un 200 mm platus apzāģētus dēļus. No šī sortimenta iegūst apšuvuma dēli ar atbilstošu sedzošo platumu 60, 85, 110, 135, 160, 185 mm.

Visizplatītākie un populārākie ir dēļi ar sedzošo platumu 85, 110 ,135 mm. Apšuvuma dēļu biezumi arī ir dažādi. Visplānākie ir 9 mm biezi apšuvuma dēļi, tiem seko dēļi ar biezumu 12, 15, 18 un 21 mm, ir pieejami arī vēl biezāki. Dēļi ar biezumu 18 mm un biezāki ir piemēroti ārdarbiem, jo tie ir noturīgāki pret ārējās vides ietekmi. Āra apdarē izmantot plānākus dēļus nebūtu ieteicams. Plānākus dēļus ārējā apdarē var lietot vienīgi būves āra elementos, kas nav pakļauti tiešai ārējās vides ietekmei – vēja kastēs u.t.t.

Apšuvuma dēļu izgatavošanas un montāžas specifiku nosaka profila konstrukcija un paredzamā dēļu izmantošana. Profila konstrukcija nosaka to, vai stiprinājuma elements, ar ko dēlis tiks piestiprināts latām, būs redzams vai nē. Pusspundes dēļos, diemžēl, skrūve vai nagla būs redzama. Pilnās spundes dēļos ir iespējams to nomaskēt, savienošanu veicot dēļa neredzamajā daļā. Ārdarbiem paredzētie materiāli ir jāmontē ar atbilstošām pielaidēm, lai varētu savienot arī rūpīgi krāsotu dēli. Turklāt, ņemot vērā to, ka koks regulāri uzsūc mitrumu un līdz ar to piebriest, bet sausākā laikā žūst un saraujas izmēros, uzstādot apšuvuma dēļus, ir jāparedz spraugas, kur kokam «staigāt».

Kļūdas apšuvuma dēļu izgatavošanā un izvēlē

Lai koka apdare būtu kvalitatīva un ilgi kalpotu, apšuvuma dēļus nepieciešams pareizi izgatavot, izvēlēties piemērotus materiālus un pareizi tos uzstādīt. Tos nepieciešams arī attiecīgi uzglabāt un darbu veikšanas laikā ievērot apšuvuma dēļu montāžas nosacījumus. Tomēr diezgan bieži gadās arī dažāda rakstura kļūdas, kā rezultātā ar laiku rodas lielākas vai mazākas problēmas. Lai no tām izvairītos, svarīgi apzināt biežāk pieļaujamās kļūdas, iespējamās to sekas un rīkoties tā, lai nepieļautu tās. Vispirms ir svarīgi apšuvuma dēļus pareizi izgatavot. Kā vienu no galvenajām kļūdām apšuvuma dēļu izgatavošanā var minēt kokmateriāla mitruma procenta neievērošanu. Iekšdarbos paredzētiem apšuvuma dēļiem nepieciešams izmantot koku ar mitrumu 8 – 12% robežās, bet ārdarbiem paredzētajam kokam jābūt ne sausākam par 14%, bet arī ne slapjākam par 16 – 20%.

Biežāk pieļautās kļūdas apšuvuma dēļu izgatavošanā:

Profila neatbilstība dēļa uzdevumam (par stingru vai par vaļīgu);
Nepareizi izvēlēta ēvelēšanas ātruma radīti dēļu virsmas kvalitātes bojājumi, piemēram, palielināts kinētiskais vilnis, izrāvumi, ēvelējot izsisti zari un līdzīgi defekti;
Kompensācijas rievu neesamība. Šīs rievas ir paredzētas, lai, dēlim «staigājot», noņemtu dēlī spriegumus, samazinot tā liekšanās iespējas, un kompensētu izmēru izmaiņas, tam piebriestot mitruma ietekmē;
Neatbilstoša materiāla izmantošana – piemēram, ja tas ir pāržāvēts, birs ārā zari. Apšuvuma dēļu izgatavošanā nedrīkst izmantot arī kokmateriālu, ja tam ir pārāk lieli vai sapuvuši zari.

Uzglabāšanas un montāžas nosacījumi

Viens no galvenajiem nosacījumiem ir dēļu uzglabāšana piemērotā vietā. Pēc dēļu iegādes ēvelētos kokmateriālus nedrīkst novietot vietā, kur tie pakļauti tiešai ārējās vides ietekmei. Mitruma iedarbībā dēļi briedīs, lieksies un plaisās. Tas radīs problēmas, jo montāžas laikā dēļi var nesavienoties. Iemesls – izžūstot pēc briešanas dēlis sākotnējo formu vairs neatgūst. Lai apšuvuma dēļi labi kalpotu, nepieciešams parūpēties par to aizsardzību. To gruntēšana un krāsošana jāveic pirms dēļu uzlikšanas. Darot to tikai uz sienas, tiek atstātas nepārklātas iekšējās plaknes, bet rezultātā vairākas apdares materiāla kārtas uz vienas no plaknēm rada spriegumus, kas liek dēlim liekties.

Nekādā gadījumā nevajadzētu montēt dēļus nepiemērotos laika apstākļos, uz neatbilstošām vai slapjām latām, virs slapja siltumizolācijas slāņa. Ņemot vērā to, ka briestot visas spraugas starp dēļiem aizvērsies, sāksies dēļu un sienu pūšanas process. Montējot materiālu, ir svarīgi pareizi orientēt dēļu ēvelējumu. Tas nepieciešams, lai lietus ūdenim nebūtu iespējams savienojumu vietās iekļūt zem dēļu klājuma. Lai dēļi ilgi kalpotu, nepieciešams arī izvēlēties atbilstošus un kvalitatīvus apdares un aizsardzības materiālus, pielietot pareizu materiālu uzklāšanas tehnoloģiju. Izplatītākā kļūda ir materiāla nenogruntēšana pirms krāsošanas. Tas samazina apšuvuma dēļu ekspluatācijas laiku, jo koks sāks ātrāk bojāties (tiek izmainītas arī sedzošā materiāla īpašības, ātrāk bojāsies arī tas).

Bez gruntēšanas krāsas patēriņš būs ievērojami lielāks un palielināsies arī izmaksas. Dēlis ar aizsargmateriāliem jāapstrādā no visām pusēm vienmērīgi. Jāatceras arī tas, ka lielākā daļa no šiem materiāliem nav paredzēti klāšanai uz slapja koka, tāpēc apstrādi nepieciešams veikt atbilstošos laika apstākļos vai telpās. Iekšdarbos izmantoto koka apšuvuma dēļu ekspluatācijā īpašu nosacījumu nav. Ārā uzstādītajiem kokmateriāliem gan būtu regulāri jāatjauno krāsojums atkarībā no krāsas un dēļu stāvokļa, noņemot pirms tam netīrumus un sūnas.

Ķieģeļi

Ķieģeļu apšuvumu ierīko gan jaunām, gan renovējamām ēkām, tas ir piemērots jebkuram sienu materiālam – dažāda veida blokiem, monolītajām sienām, kokam. Māla ķieģeļu mūri savas izcilās ilgizturības un dekoratīvo īpašību dēļ ir izturējuši daudzu gadu tūkstošu pārbaudi. Lai arī šobrīd retāk ēku nesošās sienas mūrē no klasiskajiem māla celtniecības ķieģeļiem, tomēr fasādes apdarei arvien biežāk tiek izvēlēti tieši tradicionālie māla ķieģeļi, kas ir mehāniski izturīgs, salizturīgs, pilnīgi dabisks, videi draudzīgs materiāls. Tas gan nav lētākais apdares materiāls, taču neapšaubāmi atmaksājas ilgtermiņā. Fasādes apšuvums ar ķieģeļiem stipri uzlabo ēkas izskatu. Ķieģeļu fasādei nav nepieciešams remonts un tās uzturēšanai nav vajadzīgi papildlīdzekļi, jo atšķirībā no citiem ēku ārsienu apdares veidiem ķieģeļu fasāde gadu gaitā nav jāatjauno, tā vienmēr saglabā savu krāsu un vizuālo izskatu.

Nav tie paši celtniecības ķieģeļi

Ražošanas process gan māla celtniecības ķieģeļiem, gan apdares ķieģeļiem ir līdzīgs. Atšķirīgs var būt mālu masas sastāvs un apdedzināšanas režīmi dažādas krāsas ķieģeļiem. Sagatavoto māla masu presē augstā spiedienā, sagriež vajadzīgo izmēru klucīšos, žāvē 100 °C un apdedzina 900 °C temperatūrā. No celtniecības ķieģeļiem apdares ķieģeļi atšķiras ar augstāku salizturību (vismaz 50 cikli) un kvalitatīvāku virsmu, kas var būt gluda, rievota retro, plēsta vai skrāpēta noteiktā faktūrā. Apdares ķieģeļu virsmai jābūt bez defektiem – plaisiņām, kaļķu punktveida ieslēgumiem, iespiedumiem.

Māla apdares ķieģeļiem ir arī augstāka stiprība nekā celtniecības ķieģeļiem. Parasti māla celtniecības ķieģeļu spiedes stiprība nav zemāka par 10-12 MPa, kas nozīmē, ka viens to kvadrātcentimetrs iztur 100-120 kg slodzi, toties caurumoto māla apdares ķieģeļu spiedes stiprība parasti ir 20-35 MPa, bet apdares pilnķieģeļiem tā sasniedz pat 50MPa.

Apdares ķieģeļu krāsu palete – sākot no tradicionāli sarkanā un beidzot ar dzelteniem un raibiem ķieģeļiem. Ķieģeļu krāsu nosaka izmantotais māla sastāvs. Lai vēl vairāk izceltu ķieģeļu dekoratīvās īpašības, tiek ražoti ķieģeļi ar dažādu virsmas faktūru – gludu vai reljefu. Jāatzīmē, ka fasādes apšuvuma veidošanai var izmantot arī atšķirīgas krāsas un faktūras ķieģeļus, izkārtojot tos dažādās kombinācijās un veidojot dažādus ornamentus.

Ārsienu apšūšana ar apdares ķieģeļiem vienlaikus ar sienu celtniecību

Ārsienu apšūšana ar fasādes ķieģeļiem vienlaikus ar sienu celtniecību atvieglo turpmāko ēkas būvniecību, jo pēc tam nav jāveido ārējais apmetums vai apšuvums, arī ēkas ekspluatācijas laikā nav nepieciešams vairākkārt atjaunot ēkas fasādes krāsojumu. Veicot ārsienu būvniecību vienlaikus ar ķieģeļu apšuvuma ierīkošanu, nav jāceļ ārējās sastatnes, līdz ar to samazinās darbietilpība un paātrinās būvdarbi, jo var izmantot tikai iekšējās pastatnes, toties darba kvalitāte parasti ir labāka, ja fasādi apmūrē no ārējām sastatnēm.

Ik pēc divām vai trīs ķieģeļu kārtām apdares mūri izšuvo – vispirms vertikālās, pēc tam horizontālās šuves. Ķieģeļu apšuvums jāplāno vēl pirms pamatu izbūves, jo jāveido platāki pamati, uz kuriem to balstīt. Ķieģeļu apšuvuma minimālais biezums ir 60 mm. Vēl jāierēķina arī siltumizolācijas materiāla slānis (parasti tas tiek veidots apmēram 100 mm biezs) un 30-40 mm plats gaisa šķīrējslānis ventilācijai, kas jāatstāj starp siltumizolācijas materiālu vai ēkas pamatsienu un ķieģeļu apšuvumu.

Lai apšuvums stingri turētos, tas jānoenkuro ar cinkotā skārda vai stieples enkuriem. Skārda enkuriem jābūt ~ 40 mm platiem un to vienu galu iemūrē nesošajā mūra sienā vai koka sienu gadījumā noloka 90° leņķī un pieskrūvē pie koka sienas, bet otru galu atloka un iemūrē apšuvuma ķieģeļu mūra šuvēs. Enkurojumam var izmantot arī 4-6 mm diametra stiepli. Uz vienu sienas kvadrātmetru liek 4 enkurus. Gar logu un durvju ailām ķieģeļu apšuvumu sienai ieteicams piestiprināt pēc katras ķieģeļu kārtas.

Apmūrējot koka sienas, enkurojumam var izmantot arī 150 mm garas naglas, kuru vienu galu iedzen sienā, bet otru iemūrē ķieģeļu apšuvuma šuvēs. Ķieģeļu apšuvuma mūri vēlams arī stiegrot ar 4-5 mm diametra stiegrām, ko iestrādā mūra šuvēs ik pēc 5-6 ķieģeļu kārtām – tajās šuvēs, kurās ievieto enkurus. Gaisa apmaiņai apšuvuma pirmajā un pēdējā ķieģeļu kārtā katru trešo vertikālo šuvi atstāj bez javas. Nav ieteicams ķieģeļu apšuvumu dienā uzmūrēt augstāk par vienu metru, lai augšējie ķieģeļi neizspiestu nesacietējušo mūrjavu no apakšējo kārtu šuvēm.

Apšuvuma māla ķieģeļus mūrē ar vismaz 5 MPa stiprības klases jaukto javu, ko gatavo vai izmanto gatavu rūpnieciski ražotu sauso mūrjavu, kam būvlaukumā jāpiejauc tikai ūdens. Ja patīk krāsainas šuves, apšuvuma mūra izšuvošanu var veikt ar speciālo krāsaino mūrjavu, ko parasti pieskaņo ķieģeļu krāsai. Var arī uzreiz apšuvumu mūrēt ar speciālo krāsaino mūrjavu. Ķieģeļu apšuvuma šuvju biezums ir 8-12 mm un vienam kvadrātmetram jāizlieto ~ 50 ķieģeļi.

Plastmasas dēļi

Ēku fasāžu atjaunošanai un jauna apšuvuma izveidošanai pēdējos 15 gados pie mums ir parādījušies viegli profilēti vinila (PVH) dēļi – saidingas. Par saidinga – vinila apdares dēļu dzimteni uzskata ASV, kur tos dažādās klimatiskajās joslās izmanto jau vairāk nekā 60 gadu. Pēc literatūras ziņām pat pirmās ar saidingu apšūtās mājas bez ievērojamiem bojājumiem līdz pat mūsu dienām ir saglabājušas savu sākotnējo izskatu. Pēc sava ārējā veidola saidinga apšuvums atgādina ar koka dēļiem apšūtu māju. Ar saidingu var apšūt jebkura materiāla – ķieģeļu, koka, vieglbetona bloku u. c. sienas.

Šāds apšuvums ir elpojošs, izturīgs pret temperatūras svārstībām un atmosfēras iedarbību, nebalē, ir viegli kopjams, turklāt ekspluatācijas laikā nav nepieciešami nekādi papildizdevumi tā krāsošanai. Vinila saidinga apdares dēļus stiprina pie vertikālām latām vai brusiņām. Ja zem apšuvuma ārsienas no ārpuses tiek siltinātas, tad brusiņu biezumam jābūt vienādam ar siltumizolācijas slāņa biezumu, bet, ja nesiltina, tad var veidot vertikālo latojumu no 25x50mm šķērsgriezuma latām. Latas vai brusiņas ik pēc 60 cm piestiprina vertikālā virzienā, un to virsmu līmetņo vertikālā plaknē, t. i, apšujamai virsmai jāatrodas vienā vertikālā plaknē. Ap logiem un durvīm latas vai brusiņas piestiprina pa aiļu perimetru.

Pie latām vai brusiņām saidinga apdares dēļus piestiprina ar nerūsošajām naglām. Vispirms vertikālā virzienā piestiprina saidinga stūra un vertikālās līstes, naglas dzenot to gropes vidējā daļā ik pēc 30-40 cm uz leju. Naglas neiedzen stingri, bet tā, lai līstes vajadzīgajā vietā turētos, pateicoties berzei, un vajadzības gadījumā tās varētu pārvietot uzaugšu vai leju, t. i., tās varētu brīvi staigāt. Tad fasādes lejasdaļā piestiprina starta līsti. Starta līste jālīmetņo ļoti precīzi, jo no tās stāvokļa būs atkarīgs pārējo saidinga dēļu stāvoklis.

Starta līsti var novietot vai nu tieši virs virspamata vai arī saidinga apšuvumu var veidot arī virspamatam. Logu un durvju līstes stūros jāpiegriež 45° leņķī. Lai labāks būtu apšuvuma izskats, saidinga dēļu salaiduma vietas veido pamīšus. Var arī salaidumus veidot uz vienas vertikālas līnijas, bet tad salaidumi jānosedz ar vertikālu saidinga līsti. Ja jāpagarina vertikālās stūra līstes, tās savieto ar 2 cm pārlaidumu, ar augšējo līsti pārklājot apakšējo līsti. Vajadzības gadījumā bojāto dēli ir iespējams nomainīt ar jaunu.

Granīta plāksnes

Granīts ir kalnu kristālu iezis, kas galvenokārt sastāv no špata, vizlas un kvarca. Akmens neatkārtojamo krāsainību rada tieši špats un kvarcs. Tādēļ virsmām mēdz būt daudzveidīga faktūra un krāsu gamma – brūns, zaļš, melns, pelēks, ar lielākiem un mazākiem kristāliem, zaigojošs un ar mazāku spīdumu, tas spēj mainīt mirdzumu atkarībā no apgaismojuma un skata punkta. Granītu viegli saskaņot ar citiem materiāliem, kas izceļ tā īpašo skaistumu, un ar savu vienreizību var radīt mākslas darbam līdzīgu iespaidu. Izšķir rupjgraudainu, vidēji rupju un smalkgraudainu granītu. Tas pārspēj citus akmeņus ar cietību un salizturību, tādēļ labi izmantojams ēku fasāžu apdarēs. Mitruma uzsūkšanās spēja ir niecīga – 0,05 līdz 0,17 procentiem, tādēļ tam maz kaitē klimatisko faktoru iedarbība.

Akmens ir triecienizturīgs, iztur lielas slodzes. Šo īpašību dēļ granīts visbiežāk tiek izmantots grīdu segumiem un pakāpieniem. Granīts ir auksts materiāls, tādēļ to ļoti reti izmanto dzīvojamās mājas iekšējā apdarē. Āra apstākļos neliela apjoma pielietojums ir pakāpienos, terasēs, dārza celiņos, baseinu un strūklaku apmalēs. Lielā apjomā granītu izmanto ēku fasāžu apdarēs.

Attiecībā uz pakāpieniem, terasēm, dārza celiņiem, strūklaku apmalēm, ekonomiski izdevīgāks un tehniski vienkāršāks veids ir izmantot pulētas vai dedzinātas akmens plātnes, kuras līmē uz betona pamata. Iegūtais izstrādājums no monolīta neatšķiras ne izskata, neizturības ziņā. No izgatavošanas viedokļa vienkāršāka ir akmens sagatavošana fasāžu apdarēm. Tie ir lieli pulēti vai matēti laukumi, taču šajā gadījumā pats svarīgākais ir droši stiprinājumi. Granīta plākšņu izmantošana fasādes apdarē ir viens no dārgākajiem veidiem, bet tas sevi attaisno ar ilgmūžību un “klasisko” izskatu.

Metāla plāksnes

Metāla loksnes pielieto sabiedrisko un industriālo ēku – tirdzniecības centru, angāru, lauksaimniecības būvju, noliktavu, autocentru, sporta haļļu, ražošanas korpusu degvielas uzpildes staciju, torņu un biroju ēku celtniecībā. Metāls ir ērti transportējams, ātri un precīzi montējams jebkuros laiki apstākļos, izturīgs un, atbilstoši apstrādāts, ir noturīgs pret atmosfēras iedarbību. Kaut arī tas nav lēts, jaunbūvju konstrukcijās metālu ir finansiāli izdevīgāk izmantot nekā dzelzsbetonu vai koku. Pirmkārt, metāla konstrukciju pašizmaksa ir zema, otrkārt, tās ir ātri izgatavojamas un uzstādāmas, saīsinot būvniecības laiku un tā samazinot būvniecības kopējās izmaksas.

Latvija nav tērauda ražotājvalsts, tāpēc visi būvniecībā izmantotie metāli tiek importēti. Viens no svarīgākajiem nosacījumiem, ko regulē normatīvi, – metāla velmējumus var iegādāties tikai tad, ja tie ir sertificēti, piemēram, tiem ir sertifikāts par izcelsmi un ķīmisko sastāvu. Metāla konstrukcijas ir ļoti stabilas – to konfigurācija ekspluatācijas laikā nemainās. Konstrukciju izgatavošana tehnoloģiski ir ātra. Pat, ja ēkas konstrukcija ir arhitektoniski sarežģītāka, tās uzstādīšanas laiks īpaši nepalielinās.

Citu nesošo konstrukciju gadījumā šis process būtu darbietilpīgāks. Saskaņā ar projektu rūpnieciskos apstākļos sagarina un sametina sagataves – konstrukcijas daļas, kuras uzstāda un montē objektā. Mūsdienās metāla sagatavošanā izmanto lāzerplazmas un gāzes griešanas tehnoloģiju. Iespējams izgatavot dažādus metāla dizaina elementus, būvkonstrukcijas, piemēram, kāpnes.

Metāla konstrukcijas ir ļoti mobilas. Saliktās ēkas pilnībā tiek nokomplektētas – ar pamatkarkasu, apakškarkasiem, ailām, atvērumiem un daudziem citiem konstrukcijas elementiem. Šajos materiālu komplektos ietilpst stiprinājumi, būvmateriāli un citas detaļas, kas nodrošina ēkas tehniski kvalitatīvus stiprinājumus un mezglus. Sagataves sagriež ļoti precīzi, saskaņā ar konstruktora aprēķiniem. Projektējot ēku, paši svarīgākie ir precīzi slodžu aprēķini, kas nodrošina ēkas kvalitāti. Svarīga ir metinātāju kvalifikācija, kuru apstiprina speciāls sertifikāts. Klienti saņem atbilstības deklarācija, kur norādīts, kas metinājis, kāds materiāls izmantots un garantijas. Salīdzinājumā ar citiem materiāliem metāls ir ļoti konstruktīvs materiāls, kas nodrošina ātru izgatavošanu un uzstādīšanu. Šo konstrukciju izmantošanu, montāžu neietekmē gadalaiks vai laika apstākļi. Neatkarīgi no būvniecības procesa tās var viegli un ātri montēt.

Metāla konstrukcijas ir pieprasītas, jo tām ir ļoti īss, precīzs, ritmisks, koordinēts montāžas laiks. Noteicošais materiāls metāla konstrukcijās ir tērauds, galvenokārt nerūsējošā tērauda konstrukcijas, taču tērauds var būt arī pulēts, krāsots, cinkots un citādi apstrādāts.

Kā interesantu materiālu arhitekti min alucinku – cinka un alumīnija sakausējumu – tas ir nerūsējošs, viegls un plaši tiek izmantots dekoratīvām funkcijām. Metāla konstrukciju priekšrocības ir to kalpošanas ilgums un ugunsdrošība, kas ir ļoti svarīgi, ēku apdrošinot. Apdrošināšanas sabiedrības bieži vien pievērš uzmanību ēkas būvkonstrukcijām, vai tās ir ugunsdrošas, kā arī citiem faktoriem. Metāla konstrukcijas ir ugunsdrošas, paliek nemainīgas neatkarīgi no temperatūras un mitruma svārstībām. Mūsdienu tehnoloģijas ir palīdzējušas atrisināt metāla lielāko problēmu – koroziju (rūsēšanu).

Metāla konstrukciju apstrādē ir svarīgi ievērot visas tehnoloģiskās prasības – virsmas apstādi, gruntēšanu, virskrāsas uzklāšanu, kas pagarina konstrukciju kalpošanas laiku un palielina to drošību. Pēc Eiropas Savienībā izstrādātās Korozivitātes kategoriju un korozijas iedarbības tabulas DIN EN ISO 12 944 iespējams, jau iepriekš prognozējot korozivitātes līmeni, izvēlēties atbilstošas krāsas vai citus aizsardzības līdzekļus. Metālu ar smilšu un gaisa strūklu attīra no rūsas, apklāj ar pretkorozijas guntskrāsām un nokrāso.

Ja nepieciešams, konstrukcijas pārklāj ar cinka kārtiņu, kas nodrošina ilgu metāla aizsardzību pret koroziju. Šo tehnoloģiju izmanto, ja metāla konstrukciju paredzēts izmantot agresīvā vidē. Patlaban Latvijā ir pazīstamas divas cinkošanas tehnoloģijas – karstā cinkošana un pulvercinkošana (cinka uzsmidzināšana). Svarīgi, lai cinkošanas metodes būtu izmantotas kvalitatīvi. Karstajā cinkošanā metāla konstrukcijas daļu iemērc cinka vannā. Tās lielākais trūkums – ierobežotie gabarīti. Šo trūkumu var novērst, izmantojot cinka uzsmidzināšanu, kas ļauj cinkot lielgabarīta metāla konstrukcijas.

Izmantotie informācijas avoti

abc.lv. (2015). Ēkas fasādes apdare – moderni un oriģināli risinājumi [tiešsaiste]. Pieejams: https://abc.lv/raksts/ekas-fasades-apdare-moderni-un-originali-risinajumi
Akmensmasas flīzes (2006): Praktiskā būvniecība.
Betona bloku sienu apdare (2008): Praktiskā būvniecība.
Devaite D. Pieaug kompetence pilnstikla konstrukciju izmantošanā: Būvēt.
Freimane L. Dabīgā akmens neierobežotās iespējas: Būvēt.
Kalmiņš A. Koka apšuvuma dēļi – uzticams un pārbaudīts materiāls: Būvēt.
Kalmiņš A. Māla ķieģeļi – praktisks un daudzveidīgs apdares materiāls: Būvēt.
Lukss J. Metāla būvniecības sistēmas – konstruktīvas un universālas: Būvēt.
Māla apdares ķieģeļi – klasiska vērtība (2008): Praktiskā būvniecība.
Paneļu ēkas – kādu veidu izvēlēties?: Būvēt.
Pole I. Paneļi un apdares sistēmas – daudzveidīgi risinājumi: Būvēt.
Rūsiņa L. Gatavie maisījumi fasādēm – ērtības, ātrums un ekonomija: Būvēt.
Rūsiņa L. Sendvičpaneļu priekšrocības un izmantojuma risinājumi: Būvēt.
Rūsiņa L. Ventilējamās fasādes: Būvēt.
Treija I. Ķieģeļu būvējuma efekts jebkurai konstrukcijai: Būvēt.