Hidroizolācija: jēdziena skaidrojums, ierīkošana un veidi

/ Uncategorized / By

Būvniecībā ar terminu “hidroizolācija” apzīmē celtniecības konstrukciju, ēku un būvju aizsardzību no ūdens, mitruma un agresīvu šķidrumu iekļūšanas. Tā nodrošina būvei normālus ekspluatācijas apstākļus, paaugstina tās drošību un ilgmūžību. Hidroizolācijas uzdevums ir novērst mitruma iekļūšanu telpā vai kādā citā celtniecības konstrukcijā (no pamatiem sienā, nosienas mūrlatā u. tml.). Hidroizolāciju var nodrošināt ar pašu konstruktīvo būvmateriālu, piemēram, kādu no polimērmateriāliem, kas paši ir arī labi mitruma izolatori, vai arī ar īpašu izolācijas materiālu, ar ko tikai nosedz konstrukciju, bet slodzes uzņemšanā tas nepiedalās.

Hidroizolācijas ierīkošanas darbu komplekss sevī ietver:

  • izpēti;
  • virsmas sagatavošanu;
  • hidroizolācijas seguma un aizsargājošā nožogojuma izveidi;
  • deformācijas šuvju blīvēšanu;
  • u.c.

Ēkas hidroizolācijai ir vairāki risinājumi:

  • ārējā vertikālā un iekšējā hidroizolācija;
  • jumta hidroizolācija;
  • kompleksā objektu aizsardzība pret mitrumu;
  • ēku sienu horizontālā hidroizolācija.

Neatkarīgi no hidroizolācijas apjoma un veida, tās kvalitāte būs atkarīga no virsmas sagatavošanas. Šis darbs jāveic rūpīgi un pamatīgi.

Efektīvas izolācijas nodrošināšanai mūra, betona vai javas kapilārajai sistēmai jābūt pietiekoši absorbējošai, lai ļautu caurspiesties kristāliskām ķimikālijām. Visām virsmām ir jābūt tīrām, bez krāsu uzklājumiem, eļļas, taukiem, putekļu daļiņām, veidņu ziežvielām, betona virsmu pretiztvaikošanas sastāviem, virsmas cietinātājiem un citām vielām. Virsmas sagatavošanu vislabāk veikt ar ūdens vai smilšu strūklu vai mehānisku attīrīšanu. Lielas plaisas un citus virsmas defektus izlabo ar javu.

Hidroizolācijas materiālus raksturo tādas īpašības kā:

  • cietība;
  • ūdens tvaiku caurlaidība;
  • iestrādes temperatūra;
  • spiediena izturība;
  • ilgmūžība jeb kalpošanas ilgums.

Lai zinātu, kāds materiāls ir nepieciešams katrā konkrētajā situācijā, ir jāzina katra materiāla pielietošanas apstākļus un īpašības. Izmantojamie materiāli ir jāpārzina pilnībā. Ir jāzina, ka vietā, kur vajag elastību, nevar lietot cietu materiālu, bet tur, kur jānodrošina konstrukcijas nestspēja, nevar iztikt tikai ar blīvējošu materiālu, jāzina, kā “sadzīvos” dažādi hidroizolācijas materiāli, vai ir jāveic kāda pēcapstrāde.

Katram materiālam ir savas priekšrocības un mīnusi. Viens ir ērtāk iestrādājams, cits sevi pierāda ilglaicīgā ekspluatācijā, viens izdevīgāks tieši lielu platību nosegšanai. Vēl viens svarīgs kritērijs ir izmaksas. Pareizi izvēloties hidroizolācijas veidu, var ietaupīt ne tikai ēka celtniecības, bet galvenokārt arī ekspluatācijas laikā.

Hidroizolācijas veidi

Hidroizolācijas materiālus, galvenokārt, var klasificēt divās lielās grupās – pirmkārt, pēc materiālu iestrādes veida un, otrkārt, pēc hidroizolācijas konsistences.

Pēc iestrādāšanas veida izšķir:

  • krāsojamo;
  • uzziežamo;
  • uzlīmējamo
  • lejamo;
  • apmetuma;
  • gabalmateriālu.

Pēc konsistences hidroizolācijas materiālus iedala:

  • plastiskajos hidroizolācijas materiālos;
  • cietajos hidroizolācijas materiālos.

Pēc konsistences hidroizolācijas materiāli var būt plastiski vai cieti. Pie plastiskajiem materiāliem pieder krāsojamie, līmējamie, uzziežamie un lejamie (lietie) hidroizolācijas materiāli, bet pie cietajiem – visu veidu apmetumi un gabalmateriālu (lokšņu) hidroizolācijas materiāli. Plastiskajiem hidroizolācijas materiāliem raksturīga blīva saķere ar virsmu, laba izolētspēja, drošums un samērā vienkārša darbu veikšanas tehnoloģija. Plastisko hidroizolācijas materiālu galvenie trūkumi ir to noslīdēšana, dažu materiālu, piemēram, bitumena, novecošanās, kā arī dažu hidroizolācijas materiālu trauslums. Pēdējā minētā negatīvā īpašība sevišķi spilgti izpaužas, ja netiek ievērota materiālu sagatavošanas un iestrādāšanas tehnoloģija.

Cietie hidroizolācijas materiāli ir stipri un droši agresīvās vidēs, kā arī tad, ja ir liels ūdens (piem., gruntsūdens) hidrostatiskais spiediens. Tomēr parasti tie ir relatīvi dārgi un sarežģītāka ir arī to iestrādāšanas tehnoloģija. Apmetuma hidroizolāciju ieteicams ierīkot tikai pēc ēkas nosēšanās un tikai tām konstrukcijām, kas nav pakļautas dinamisko slodžu iedarbībai. Tas pats attiecas arī uzstiegrotajiem apmetumiem. Lokšņu hidroizolāciju (metāla) parasti ierīko atbildīgās konstrukcijās, kur ir liels hidrostatiskais spiediens, piemēram, kesonveida pagrabos, tvertnēs, rezervuāros u. c., kā arī vietās, kur konstrukcijas pakļautas dinamisko slodžu iedarbībai. Lokšņu tvaikizolāciju (alumīnija foliju) plaši lieto pirtīs – karsētavās, kur tā veic ne tikai tvaikizolācijas, bet arī siltuma atstarotāja funkcijas.

Pēc lokalizācijas vietas hidroizolācijas materiālus var iedalīt:

  • pamatu hidroizolācijas materiāli;
  • jumtu hidroizolācijas materiāli;
  • iekštelpu mitruma izolācijas materiāli;
  • sienu (apmetuma) hidroizolācijas materiāli.

Par pamatu hidroizolāciju kalpo tādi materiāli kā dažādu veidu ruļļmateriāli – pašlīmējošie, uzkausējamie gan parasti, gan uzlaboti ruberoīdi, gan dažādas membrānas ar reljefainu virsmu un bez tās, un ar dažādu iekšējo pildījumu. Pildījumi ar betonīta māliem vai dažādām, hidroizolējošām kompozīta loksnēm. Pie pamatu hidroizolācijas pieder arī dažādas mastikas no bitumena ar uzlabotām īpašībām un cita materiāla. Bez tā visa pastāv arī dažādi daudzkomponentu sintētiskie materiāli pamatiem. Šie pamatu materiāli var būt gan ruļļmateriāli, gan krāsojami, uzziežami.

Jumta hidroizolācija ir dažādas hidroizolācijas plēves un membrānas, kā arī pats jumta segums, kas kalpo, kā hidroizolācija, piemēram, polimērbitumena ruberoīda ruļļmateriāla segums vai gumijots bitumena ruļļmateriāls. Tie ir dažāda paveida ruļļmateriāli uz bitumenbāzes, kuriem jābūt izturīgiem pret laikapstākļu negatīvām ietekmēm, saules stariem u.t.t. Kā remonthidroizolācijas materiāli var kalpot dažādas mastikas, hermētiķi, ar ko var nosegt laika gaitā bojātos jumta seguma defektus, šuvju vietas.

Iekštelpu aizsardzībai pret mitrumu izmantojami vairāki hidroizolācijas materiāli un komponenti:

  • mastika;
  • mitruma bloķētājs;
  • grunts;
  • hidroizolācijas lente.

To lietošana atkarīga no konkrētās situācijas. Mastika ir elastīgs un izturīgs hidroizolācijas materiāls, kas veidots uz kaučuka bāzes. Tā paredzēta lietošanai vietās, kur ūdens nokļūst tieši uz virsmas, piemēram, vannas istabā uz sienām pie izlietnes, vannas.

Mastika labi noder grīdas mitrumizolācijai, jo konstrukcijas kustību gadījumā neplaisā. Tās kalpošanas ilgumu un elastību palielina kombinēšana ar hidroizolācijas lentēm. Atkarībā no mastikas veida, lentes tiek liktas hidroizolācijas slāņa salaiduma vietā vai visā plaknē. Mitruma bloķētājs nav tik izturīgs un elastīgs, kā mastika, jo veidots uz ūdens bāzes un pēc nepieciešamās plaknes piesūcināšanas veido plēvīti, kas pasargā konstrukcijas no mitruma.

Sienu (apmetuma) hidroizolācijas – augstas kvalitātes ūdeni atgrūztošs apmetums. Maksimālais apmetuma slānis bez speciāla armējuma nedrīkst pārsniegt 20 mm. Ja plānots to veidot biezāku, būs nepieciešams armēšanas siets. Minerālā hidroizolācija ir no cementa un smiltīm veidots materiāls, kuram pievienotas plastificējošas un hidrofobas piedevas. Tās sastāvā noteikti tiek pievienota smalka pildviela, kas aizpilda materiāla poras un samazina ūdens caursūkšanos.

Krāsojamā hidroizolācija

Krāsoto hidroizolāciju veido no karstā vai aukstā veidā iestrādājamas bitumena mastikas, aukstā veidā iestrādājama, mitrumā cietējoša poliuretāna, poliuretānsveķiem, putu uretāna un citiem vienkomponenta vai divkomponentu sintētiskajiem materiāliem. Tos parasti iestrādā ar otu, krāsotāju suku, veltnīti vai vienkārši uzlej un izlīdzina ar ķelli, dēļa atgriezumu vai tamlīdzīgu darbarīku. Visbiežāk šādas hidroizolācijas kārtas biezums ir 1 – 3 mm. Atsevišķos gadījumos krāsoto hidroizolāciju var arī uzsmidzināt.

Bitumena mastiku izmanto gan atsevišķi, piemēram, pagraba sienu vertikālās hidroizolācijas ierīkošanai, gan kopā ar ruļļveida hidroizolācijas materiāliem (ruberoīdu), piemēram, pamatu horizontālās hidroizolācijas, pagraba grīdas un citu konstrukciju hidroizolācijai. Bitumena mastiku var uzskatīt par visplašāk izmantojamo krāsotās hidroizolācijas veidu.

Bitumena materiāli ir ūdensnecaurlaidīgi, ar labu adhēziju, ķīmiski izturīgi, šķīst organiskajos šķīdinātājos, karsējot kļūst mīksti un pat šķidri, bet saules staru un gaisa skābekļa iedarbībā tie novecojas – palielinās to trauslums un samazinās ūdensnecaurlaidība. Bitumena tilpummasa ir 800-1300 kg/m3, un to iedala markās atkarībā no cietības, mīkstēšanas temperatūras un stiepjamības. Skaitlis aiz bitumena markas apzīmē tā mīkstēšanas temperatūru. Parasti, pieaugot bitumena mīkstēšanas temperatūrai, samazinās tā stiepjamība, t. i., tas kļūst trauslāks. Tāpēc bitumena marka jāizvēlas tāda, lai tā īpašības atbilstu darba apstākļiem būvkonstrukcijās.

Parastajam bitumenam pietiekama deformēšanās spēja stiepē piemīt istabas temperatūrā, bet tas nav elastīgs un jau 0 °C temperatūrā kļūst trausls. Pašlaik ļoti plaši lieto divu veidu šādu uzlaboto jeb modificēto bitumenu. Viens no tiem ir gumijotais bitumens SBS. Gumijas piedeva būtiski palielina bitumena spēju deformēties elastiski.

Otra veida modificētajam bitumenam par piedevu ir izmantota speciāla plastmasa, kas palielina tā izturību augstā temperatūrā. Šo modificēto bitumenu lieto valstīs ar siltu klimatu, bet mūsu apstākļiem tas ir maz piemērots, jo, temperatūrai pazeminoties, tas kļūst trausls. Hidroizolācijai ieteicams izmantot naftas bitumenu BN70/30 (BN nozīmē bitumens, nafta; pirmais skaitlis norāda temperatūru, kurā bitumens kļūst mīksts, t, i., mīkstēšanas temperatūru, otrais – vidējo cietību).

Bitumena mastiku drīkst iestrādāt tikai uz sausas virsmas. Ja tas netiek ievērots, hidroizolācija būs nekvalitatīva, jo mitrums traucē bitumenam pielipt, ūdens paliek bitumena mastikā vai starp hidroizolācijas ruļļmateriāla kārtām un iztvaikojot uzpūš hidroizolāciju. Paaugstinoties gaisa temperatūrai, pūslīšiem stipri palielinās tilpums un tie pamazām atplēš līmējumu, tas samazina hidroizolācijas ūdensnecaurlaidību. Turklāt jāņem vērā, ka bitumena izolāciju drīkst ierīkot tikai tad, kad gaisa temperatūra nav zemāka par +5 °C. Ja izolējamā konstrukcija ir pakļauta ūdens hidrostatiskajam spiedienam, tad tā uzņemšanai jālieto polimērmateriāla stiegrojums, ko iestrādā karstajā mastikā.

Bitumena mastikas uzklāšana

Uzziežamā hidroizolācija

Atšķirība starp krāsoto un uzziesto hidroizolāciju ir visai neliela. Daudzus krāsotās hidroizolācijas veidus var iestrādāt ar špakteli (špakteļlāpstiņu), tādējādi to var uzskatīt kā par krāsoto, tā arī par uzziesto hidroizolāciju. Var uzskatīt, ka uzziestā hidroizolācija ir kaut kas vidējs starp krāsoto un apmetuma hidroizolāciju.

Līmējamā hidroizolācija

Līmējamo hidroizolāciju veido no ruļļmateriāliem (ruberoīda, polietilēna plēves, jumta papes u. c.), uzlīmējot tos uz betona, mūra vai dzelzsbetona virsmas ar hidroizolācijas mastikas vai līmes palīdzību. Pēdējos gados ir parādījušies ļoti daudz efektīvu hidroizolācijas ruļļmateriālu, kuru pielīmēšanai nav nepieciešama speciāla mastika, bet tā jau ir uzstrādāta uz ruļļmateriāla virsmas un pielīmēšana notiek, ruļļmateriālu sasildot (uzkausējamie hidroizolācijas ruļļmateriāli) vai arī noņemot aizsargkārtu un ruļļmateriālu vienkārši piespiežot pie virsmas (pašlīmējošie hidroizolācijas ruļļmateriāli).

Līmējamos hidroizolācijas ruļļmateriālus individuālās būvniecības apstākļos visplašāk izmanto pamatu horizontālās hidroizolācijas, pagraba sienu hidroizolācijas augsta gruntsūdens līmeņa gadījumā, vannas istabu un dušas telpu grīdu un sienu hidroizolācijas ierīkošanai. Agrāk hidroizolācijai ļoti plaši izmantoja jumta papi (ar darvu piesūcināts kartons), tomēr pēdējos gados to praktiski vairs neizmanto, jo tās ilgizturība ir relatīvi neliela.

Jumta pape ir pilnīgi aizstāta ar ruberoīdu, pergamīnu un citiem hidroizolācijas ruļļmateriāliem. No hidroizolācijas ruļļmateriāliem vispopulārākais ir ruberoīds. Ruberoīdu izgatavo, speciāli šim nolūkam ražotu kartonu piesūcinot ar mīkstu bitumenu un pēc tam no vienas vai abām pusēm pārklājot ar cietāku naftas bitumenu, kam pievienotas pildvielas. Ruberoīda virsmu apkaisa ar smalku minerālvielu pulveri vai zvīņveida vizlu. Apkaisījums ne tikai palielina ruberoīda izturību, bet arī novērš tā salipšanu ruļļos un uzlabo ārējo izskatu.

Kā jau atzīmēts iepriekš, ražo arī ruberoīdu, ko pielīmē bez mastikas, ar degļa liesmu tikai atkausējot sabiezināto apakšējo bitumena kārtu, kā arī pašlīmējošo ruberoīdu. Hidroizolācijai piemērots ir arī stikla ruberoīds, ko iegūst, stiklšķiedras audumu no abām pusēm pārklājot ar bitumena saistvielu un no vienas vai abām pusēm veidojot nepārtrauktu apkaisījuma kārtu. Stikla ruberoīds ir mehāniski izturīgāks par parasto ruberoīdu, tāpēc to var izmantot tādu virsmu hidroizolācijai, kuras ekspluatācijas laikā, iespējams, tiks pakļautas arī nelielām deformācijām.

Parastais ruberoīds ekspluatācijas laikā ir pakļauts trupei, tāpēc, lai to novērstu, ruberoīds obligāti jāpielīmē ar bitumena vai kādu citu tamlīdzīgu mastiku. Jāņem vērā, ka tikai kopā ar mastiku ruberoīds veido ilgizturīgu hidroizolāciju.

Ir liela grupa hidroizolācijas materiālu, kas netiek pielīmēti, bet tie tomēr pārstāv ruļļmateriālu grupu. Vispirms no šīs grupas jāatzīmē hidroizolācijas materiāli, kas tiek ražoti uz nātrija bentonīta mālu bāzes. Tie ir dabiskie montmorilonīta vulkāniskie māli ar lielu absorbcijas un briešanas spēju. Mālu īpašība ir spēja uzbriest, nonākot saskarē ar ūdeni. Māli kļūst plastiski, uzsūc ūdeni līdz piesātinājumam, stipri palielinās to tilpums un uzbriedis māls ūdeni praktiski vairs cauri nelaiž, t. i., tas kļūst par hidroizolātoru.

Betonītmālu hidroizolācijas priekšrocības:

  • Darbus var veikt uz nesacietējuša un mitra betona, jebkuros laika apstākļos;
  • Lieliska saķere ar betonu, tāpēc nav nepieciešams lietot gruntējumu un adhēzijas uzlabošanas līdzekļus;
  • Liela mehāniskā izturība;
  • Iespējams kvalitatīvi iestrādāt uz neregulārām un profilētām virsmām;
  • Hidroizolācijas ierīkošanu var veikt, ja temperatūra ir līdz -32℃;
  • Atļauts izmantot saskarē ar dzeramo ūdeni;
  • Zemas hidroizolācijas ieklāšanas izmaksas;
  • Ērta un ātra iestrādāšana.

Galvenie trūkumi:

  • Ekspluatācijas laikā hidroizolācija nedrīkst būt atklāta, tiem jābūt pārklātiem ar betonu vai grunti;
  • Nedrīkst iestrādāt stāvošos ūdeņos un ja pazemes ūdeņi satur stipras skābes vai sārmus.

Pie ruļļmateriālu grupas pieder arī PVC membrāna, tas ir mīksts PVC paklājs bez papildu stiegrojuma. Materiālu raksturo augsta stiepes izturība un liels pagarinājums, augsta pretestība mehāniskai iedarbībai un laba lokanība zemā temperatūrā. PVC membrānu ieklāšanai veicami sagatavošanās darbi – virsmai jābūt attīrītai, gludai, porām jābūt aizdarītām ar hidroizolējošu javu. Pirms membrānas ieklāšanas hidroizolējamo virsmu noklāj ar ģeotekstila kārtu un tikai tad liek un nostiprina membrānas paklāju. Membrānas pārklājumu šuves metina ar karsto metināšanas iekārtu vai rokas metināmo pistoli, tādējādi nodrošinot šuvju hermētiskumu.

Cokola rulļmateriāliem ir pietiekama mehāniskā izturība, lai tie nezaudētu savu formu ne tikai grunts radītā spiediena ietekmē, bet arī gadījumos, kad uz zemes virsmu iedarbojas liela slodze. Tieši lielā mehāniskā izturība un gofrējums nodrošina sekmīgu šīs hidroizolācijas funkcionēšanu daudzu gadu garumā. Šīs hidroizolācijas darbības mehānisms ir ļoti vienkāršs. Pats gofrētais ruļļmateriāls ir mitrumnecaurlaidīgs, t. i., tas ir hidroizolātors, tomēr tas nevar nodrošināt pilnīgu hidroizolāciju apakšējā daļā, jo tas tiek brīvi balstīts uz pamatu pēdas vai vienkārši piestiprināts pie pagraba sienas. Tāpat arī salaiduma vietās, kur pārklājumam jābūt vismaz 25 cm, netiek nodrošināta pilnīga hermetizācija.

Tātad tiek pieļauts, ka neliela daļa no atmosfēras nokrišņu un zemes mitruma var izsūkties cauri šai hidroizolācijas konstrukcijai un nokļūt hidroizolācijas materiāla rievās. Tomēr, tā kā starp pagraba sienām un hidroizolācijas materiālu tā rievām ir tiešs kontakts ar atmosfēru, šis mitrums ļoti ātri iztvaikos, nesamitrinot sienu konstrukciju. Vēl vairāk, arī pagraba sienās esošais mitrums pa šīm rievām pakāpeniski iztvaikos, tādējādi pagraba sienas pastāvīgi tiks uzturētas sausas.

Lejamā hidroizolācija

Lejamā hidroizolācija veido nepārtrauktu, ūdensnecaurlaidīgu slāni, kas veidojas, vienā vai vairākās kārtās iestrādājot šķidru pašizlīdzinošo mastiku vai javu, kas pēc tam sacietē. Parasti lieto hidroizolāciju ierīko tikai uz horizontālām vai gandrīz horizontālām virsmām, jo uz vertikālām virsmām tās ierīkošana ir ļoti darbietilpīga. Atkarībā no iestrādājamā materiāla temperatūras izšķir karsto un auksto lieto hidroizolāciju. Parasti tā tiek stiegrota ar metāla sietu vai stiklšķiedras audumu. Visbiežāk lieto hidroizolāciju veido no aukstās vai karstās asfaltmastikas vai lietās asfaltjavas. Pēc sacietēšanas lietā hidroizolācija jānosedz ar vismaz 30mm biezu cementa javas izlīdzinošo kārtu.

Lietā hidroizolācija jāierīko uz attīrītas un ar atšķaidītu mastiku vai javu gruntētas betona vai dzelzsbetona virsmas. Pamatnei jābūt stingrai, jo jebkura tās deformācija var izraisīt sacietējušās hidroizolācijas mastikas vai javas slāņa plaisāšanu. Lai šo efektu mazinātu, izmanto stiegrojumu. Parasti vispirms uz pamatnes uzklāj karstas mastikas kārtu. Kad mastika ir sacietējusi, tai virsū uzklāj stiegru sietu vai stiklšķiedras audumu un vēlreiz iestrādā karstu mastiku, kamēr stiegru siets vai stiklšķiedras audums ir pilnīgi pārklāts ar mastiku.

Ja vēlams iegūt no plaisu veidošanās viedokļa stingru hidroizolāciju, tad pēc mastikas sacietēšanas šo procesu atkārto vēlreiz. Uzklāj vēl vienu stiegrojuma kārtu un tai virsū karstas mastikas kārtu.

Nepieciešamais mastikas kārtu skaits parasti ir norādīts un ir atkarīgs no:

  • mastikas sastāva;
  • stiegrojuma un pamatnes veida;
  • mitruma pieplūdes ātruma;
  • pamatnes slīpuma;
  • hidrostatiskā spiediena;
  • citiem faktoriem.

Katru nākamo mastikas kārtu iestrādā perpendikulāri iepriekšējās kārtas iestrādāšanas virzienam. Stiklšķiedras stiegrojuma slejas jāklāj ar 8-10 cm lielu pārlaidumu. Mastiku visbiežāk uzklāj ar smidzinātāju.

Auksto asfalta mastiku ieklāj 3-4 kārtās, un katras kārtas biezums nedrīkst pārsniegt 5mm. Katru nākamo kārtu drīkst ieklāt tikai tad, kad iepriekšējā kārta ir pilnīgi izžuvusi. Lai novērstu sienu un citu konstrukciju samitrināšanos, ir jāremontē esošā hidroizolācija vai tā jāierīko no jauna. Pamatu hidroizolācijas nomaina ir ļoti sarežģīts process, kas ir saistīts ar daļēju sienas apakšējās daļas nojaukšanu vai sienas pacelšanu, pagaidu nostiprināšanu, jaunas hidroizolācijas ierīkošanu, remontējamās vietas aizpildīšanu ar sienas materiāliem un izremontētās sienas apdari. Tāpēc šajā gadījumā bieži izdevīgāk ir izveidot jaunu hidroizolāciju bez sienas apakšējās daļas nojaukšanas.

Šīs metodes būtība ir tāda, ka zemāk par pamatu horizontālo hidroizolāciju pamatos izveido slīpus urbumus un tos aizpilda ar hidroizolācijas sastāvu – speciālu ķīmisko vielu šķīdumu, kas, izplūstot betona kapilāru kanālos, veido tajos nešķīstošus kristāliskus savienojumus, kuri nosprosto mitrumam ceļu un nedod iespēju tam pa pamatu kapilāriem pacelties uz augšu un samitrināt sienu. Parasti hidroizolācijas īpašības uzlabojas arī laika gaitā, kristāliem veidojoties arvien dziļāk un palielinot pamatu materiāla blīvumu.

Apmetuma hidroizolācija

Apmetuma hidroizolācija parasti ir veidota no cementa javas un, lai lielāks būtu tās blīvums, maisījumam ir ticis pievienots cerezits, šķidrais stikls, nātrija alumināts un tamlīdzīgas vielas. Šis hidroizolācijas veids tiek izmantots tikai tādu konstrukciju hidroizolācijai, kuras ekspluatācijas laikā nesēžas un nav pakļautas triecieniem. Šādu apmetumu var iestrādāt kā uz sausas, tā arī uz mitras virsmas.

Apmetuma hidroizolācija

Apmetuma hidroizolācijas veidošanai lieto treknu cementa javu ar cementa un smilšu attiecību tilpuma vienībās no 1:2 līdz 1:3 un iestrādātās kārtas biezumu no 20 līdz 40 mm. Šāds apmetums tūlīt pēc iestrādāšanas rūpīgi jākopj, jo jārēķinās ar to, ka tā cietēšanas laikā var rasties rukuma plaisas (jo treknāka ir cementa java, jo lielāka ir rukuma plaisu rašanās iespēja). Lai novērstu rukuma plaisu rašanos, apmetumam cietēšanas laikā jānodrošina normāls temperatūras un mitruma režīms, tā cietēšana jānodrošina vismaz +5 °C temperatūrā un apmetums regulāri jāmitrina vismaz 10 dienas pēc iestrādāšanas. Apmetuma hidroizolācijas priekšrocība salīdzinājumā ar uzlīmēto hidroizolāciju ir tāda, ka vienlaikus ar mitruma necaurlaidības nodrošināšanu tā veic arī apdares funkcijas.

Sanācijas apmetumi

Ūdenim iztvaikojot, kristalizējas sāļi, tādēļ izveidojas neglīti nosēdumi, bojājas un atlūp vispirms krāsojums, bet pēc tam apmetums, jo kristalizējušies sāļi aizpilda sienas virsmas kapilāru ejas. Problēmas nerastos, ja būvmateriālu izturība būtu lielāka par sāļu kristālu spiedienu uz tiem. Tomēr parasti tas tā nav. Kapilāri ir pārāk šauri, lai spētu uzkrāt visus sāļu kristālus.

Veidojoties kristāliem, spiediens, kādu tie izdara uz būvmateriāliem, var sasniegt pat 220N/mm2. Ja māla ķieģeļi var izturēt aptuveni 100 N/mm2, bet vidējas stiprības betons – pat aptuveni 150 N/mm2 lielu spiedienu, tad nav brīnums, ka pēc kāda laika mūris pārvēršas smiltīs un putekļos. Šādu mūru remontam plaši tiek piedāvāta kompleksu sistēma, kas nodrošina mūra turpmāko ekspluatāciju un dod iespēju mūrim izdalīt tur uzkrātos sāļus, nebojājot pašu mūri un jauno apmetumu.

Sanācijas sistēmas izveidošanas rezultātā tiek panākts, ka:

  • veidojas tāda apmetuma poru struktūra, ka iztvaikošanas zona tiek pārvietota -mūra un apmetuma robežvirsmas tuvumā;
  • apmetuma virsma paliek sausa un gluda;
  • apmetums krāsojums paliek tur kur tam jābūt, t.i. pie sienas.

Sanācijas apmetumu ierīkošana ir ieteicama visur tur, kur mūris ir mitrs un rodas sāļu izsvīdumi.

Gabalmateriālu (lokšņu) hidroizolācija

Lokšņu hidroizolāciju visbiežāk izmanto baseinu, tvertņu, rezervuāru un tam līdzīgu darinājumu, kā arī pagrabu un apakšzemes būvju hidroizolēšanai, ja ir liels ūdens hidrostatiskais spiediens. Tāpat to ieteicams izmantot arī agresīva gruntsūdens iedarbības gadījumā (pretķīmisko iedarbību noturīgas polimērmateriāla loksnes). Galvenokārt tiek izmantotas metāla un dažādu polimērmateriālu loksnes. Cinkotā skārda loksnes savā starpā salodē, tādējādi veidojot it kā noslēgtu, ūdensnecaurlaidīgu kesonveida trauku. Visbiežāk šo paņēmienu izmanto pagrabu hidroizolācijai augsta gruntsūdens līmeņa gadījumā. Visbiežāk šādu hidroizolāciju ierīko pagraba iekšpusē, pieļaujot pagraba sienu (pamatu) samirkšanu.

Veidojot hidroizolāciju no skārda loksnēm, sevišķa uzmanība jāpievērš tam, lai ūdens hidrostatiskais spiediens šo noslēgto trauku nepaceltu uzaugšu. Tāpēc šāda lokšņu hidroizolācija jānoslogo ar atbilstošu betona vai cita materiāla kārtu. Ūdens hidrostatiskais spiediens darbojas ne tikai no apakšas uz augšu, bet arī no sāniem. Tas nozīmē, ka izgatavotajai cinkotā skārda tvertnei jābūt pietiekami izturīgai, lai šo spiedienu uzņemtu, vai arī jāierīko vertikāla piespiedējkārta no betona vai kāda cita materiāla, kas piedalītos šā spiediena uzņemšanā.

Līdzīgi, kā skārda lokšņu hidroizolāciju, ierīko arī polimērmateriāla lokšņveida hidroizolāciju. Savā starpā atsevišķās polimērmateriāla loksnes sametina (sakausē) ar augstfrekvences strāvu vai to savienošanai izmanto citu paņēmienu. Tāpat, kā to darīja, veidojot skārda lokšņu hidroizolāciju, arī polimērmateriāla hidroizolāciju veido, kā ūdensnecaurlaidīgu tvertni, kas, lai tā varētu uzņemt ārējo hidrostatisko spiedienu, jāpiespiež pie izolējamās virsmas ar betona piespiedējkārtu vai dzelzsbetona kārbu.

Tā kā polimērmateriāla lokšņu stingums parasti ir mazāks, nekā skārda lokšņu stingums, tad šādu hidroizolāciju reti ierīko ārējā hidrostatiskā spiediena iedarbības gadījumā. Biežāk to ierīko tad, ja hidrostatiskais spiediens darbojas no iekšpuses (baseinos, rezervuāros utt.) un tas cenšas polimērmateriāla hidroizolāciju piespiest pie izolējamās virsmas. Neatkarīgi no tā, no kuras puses darbojas hidrostatiskais spiediens, polimērmateriāla hidroizolācija pie izolējamās virsmas jāpielīmē. Par hidroizolāciju dažreiz izmanto arī stiklplasta un stikltekstolīta gludās un profilētās loksnes (individuālā būvniecībā tās praktiski neizmanto), kuras pēc sakausēšanas savā starpā pie izolējamās konstrukcijas piestiprina ar bultskrūvēm.

Bentonīta mālu hidroizolācija

Viens no senākajiem hidroizolācijas materiāliem ir māls, uz kura bāzes ražotajiem materiāliem ir zināmas priekšrocības, salīdzinot ar tradicionālajiem hidroizolācijas materiāliem. Bentonīta mālu hidroizolāciju mēdz saukt arī par “brūno vannu”. Māla hidroizolācijas materiāli tiek ražoti uz nātrija bentonīta mālu bāzes, kuru lielākās atradnes ir ASV, Meksikā un Itālijā. Tie ir dabiskie montmorilonīta vulkāniskie māli ar lielu absorbcijas un briešanas spēju. Bentonīta māli, tāpat kā citi māli, saskaroties ar ūdeni uzbriest. Atšķirībā no citiem māliem, uzbrieduši bentonīta māli būtiski palielinās tilpumā un nelaiž cauri ūdeni, t.i., kļūst par hidroizolācijas barjeru.

Šī materiālu mālu īpašība tiek izmantota, lai izgatavotu efektīvus un kvalitatīvus hidroizolācijas materiālus. Parasti mālu hidroizolācijas materiāli ir veidoti, kā trīsslāņu paklājs. Vidējais slānis sastāv no bentonīta mālu granulām, ko no abām pusēm pārklāj polipropilēna ģeotekstila slāņi. Virsējo kārtu veido austais ģeotekstils, bet apakšējo – neaustais. Ģeotekstils hermetizē un noslēdz bentonīta mālus, aizsargājot tos pret nelabvēlīgu laika apstākļu ietekmi, kā arī pret iespējamajām hidroizolējamās konstrukcijas deformācijām ekspluatācija laikā.

Šiem hidroizolācijas materiāliem ir augsta adhēzijas spēja, tas atrodas ļoti ciešā kontaktā ar betonu un konstrukciju deformācijas gadījumā tiek novērsta ūdens iekļūšana starp izolācijas materiālu un hidroizolējamo konstrukciju. Bentonīta mālu hidroizolācijas materiāli viegli piekļaujas stūriem, ieliekumiem un dažādiem citiem nelīdzenumiem. To uzklāj uzreiz pēc betona atveidņošanas darbiem, negaidot betona pilnīgu sacietēšanu un izžūšanu, kā tas ir nepieciešams uzlīmējamajām hidroizolācijām. Bentonīta mālu hidroizolācijas materiāli ir lietojami nelabvēlīgos laika apstākļos – lietū un līdz -32°C lielā salā.

Lai ieklātu bentonīta mālu hidroizolāciju, nav jāveic betona virsmas attīrīšana, gruntēšana, kā arī tās piestiprināšanai netiek izmantota līme.

Bentonīta mālu hidroizolācijas priekšrocības:

  • darbus var veikt uz nesacietējuša un mitra betona, jebkuros laika apstākļos;
  • lieliska saķere ar betonu, tāpēc nav nepieciešams lietot gruntējumu un adhēzijas uzlabošanas līdzekļus;
  • liela mehāniskā izturība;
  • iespējams kvalitatīvi iestrādāt uz neregulārām un profilētām virsmām;
  • hidroizolācijas ierīkošanu var veikt, ja temperatūra ir līdz -32℃;
  • atļauts izmantot saskarē ar dzeramo ūdeni;
  • zemas hidroizolācijas ieklāšanas izmaksas;
  • ērta un ātra iestrādāšana.

Bentonīta mālu hidroizolācijas trūkumi:

  • ekspluatācijas laikā hidroizolācija nedrīkst būt atklāta, tai jābūt pārklātai ar betonu vai grunti;
  • nedrīkst iestrādāt stāvošos ūdeņos un, ja pazemes ūdeņi satur stipras skābes vai sārmus.

Bentonīta mālu hidroizolācijas materiālus visbiežāk izmanto betona plātņveida pamatu, pagrabu grīdas un sienu, kā arī dažādu pazemes būvju (tuneļu, pazemes pāreju u.c.) hidroizolācijai.

Kapilārā hidroizolācija

Mitruma postošā iedarbība vispirms skaidrojama ar to, ka tas spēj iekļūt betona konstrukcijas sīkākajās porās un mikroplaisās. Par cik aizsalstot, ūdens paplašinās, ziemā betons nenovēršami noārdās. Lai šo problēmu atrisinātu, tika izgudrota kapilārā hidroizolācija, kas ļauj efektīvi pasargāt betona konstrukcijas arī tad, ja tās ir nemitīgā saskarsmē ar ūdeni. Šis hidroizolācijas darbības princips ir ļoti līdzīgs injekciju metodei. Pamatu konstrukcijas detaļas pārklāj ar speciālo līdzekli, kura sastāvā ir aktīvie reaģenti, kas mijiedarbojas ar kaļķi un mitrumu.

Reakciju rezultātā betona poras un plaisas aizpilda nešķīstošie ķīmiskie savienojumi, kas izslēdz ūdens iekļūšanas iespējas tajās. Mijiedarbojoties ar ūdeni, notiek sastāva iesūkšanās apstrādāmajā virsmā. Tālāk notiek ķīmiskas reakcijas, kuru rezultātā veidojas nešķīstoši sulfāti. Metodes galvenā priekšrocība slēpjas materiālu aktivitātē, kas ļauj materiālā esošiem kristāliem augt līdz ūdens klātbūtnes beigām. Sākoties jaunai ūdenstecei, kristālu augšana atjaunojas.

Kapilārās izolācijas galvenā priekšrocība – drošums. Krāsas kārta vai līmētais materiāls var sasprēgāt, un ūdens tūlīt pat atsāks savu postošo iedarbību. Ja tiek izolētas poras, ir ļoti jāpacenšas, lai konstrukciju sabojātu un ūdens atkal varētu tajā tikt. Šo hidroizolācijas metodi raksturo spēja netraucēt brīvai gaisa apmaiņai betona iekšienē. Kapilārā hidroizolācija var tikt izmantota gan konstrukcijas ārpusē, gan iekšpusē, gan sausām, gan mitrām virsmām. Šāda apstrāde nodrošinās betona cietību un salizturību. Runājot par ilgmūžību, jāatzīst, ka tik dziļa hidroizolācija ir efektīva visā būves kalpošanas laikā. Hidroizolācijas trūkums šajā gadījumā var būt ķīmiskā līdzsvara izjaukšana betonā, rezultātā uz tā virsmas var veidoties sāls nogulsnes, bet dzelzsbetona konstrukcijās var korodēt stiegrojums. Šāds izolācijas veids nav efektīvs arī tad, ja kapilāra plaisu platums pārsniedz 0,3 mm vai virsma tiek bieži pakļauta būtiskām pārslodzēm.

Izmantotie informācijas avoti