Koka ēku un to fasāžu atjaunošana vairumā gadījumu ir saistīta ar vēsturisko koka apbūvi, kas pietiekami lielā skaitā raksturīga lielākajai daļai Latvijas pilsētu un lauku rajonu.

Atšķirībā no mūra mājām koka ēkas ir daudz kaprīzākas un prasīgākas pret saimnieku. Tajā pašā laikā rūpīgi uzturēta un regulāri kopta koka ēka uzticami kalpos daudzus gadu desmitus, pārdzīvojot ne vienu vien mūra māju.

Tehniskā stāvokļa novērtēšana

Iegādājamās koka mājas tehniskais stāvoklis ir viens no tiem faktoriem, kam pievēršama īpaši uzmanība, jo no tā lielākoties atkarīgi mājas turpmākās ekspluatācijas izdevumi un materiālie resursi, kas būs jāiegulda iespējamajā mājas renovācijā. Tādēļ, lai maksimāli objektīvi novērtētu mājas tehnisko stāvokli, jāveic tās tehniskā stāvokļa rūpīga analīze, kas ietver:

•iegādājamās koka mājas konstruktīvā risinājuma analīzi (mājai izmantotie būvmateriāli, konstrukcijas un būvelementi, to saderība, būves kopējais kalpošanas laiks);

•mājas vēsturi (mājas būvēšanas sākums un nodošana ekspluatācijā, vai māja būvēta pašu spēkiem vai to darījusi būvfirma, ekspluatācijas gaitā veiktie remonti un pārbūves, izmantošanas veida maiņa un ar to saistītās ekspluatācijas slodžu izmaiņas);

•būves ekspluatācijas gaitā konstatētos tehniskos pārkāpumus un konkrētos bojājumus, to rašanās iespējamos cēloņus un sagaidāmo ietekmi uz ēkas kopējo kalpošanas laiku (arī turpmāko), arī remonta un renovācijas iespējas;

•sagaidāmos ēkas ekspluatācijas izdevumus (ēkas norobežojošo konstrukciju kopējā siltumpretestība un ar to saistītie izdevumi apkurei, sienu un pārsegumu siltināšanai, paredzamais remontu biežums u. tml.).

Ja mājas tehniskais stāvoklis prasa neatliekamu remontu, ir jāapzina šā remonta apjoms un izmaksas, lai varētu kaut aptuveni noteikt mājas iegādes īstenos (pilnos) izdevumus. Turklāt jāsaprot, ka te nav runa par kosmētisko remontu, bet gan par remontu vai renovāciju, kas skar ēkas galvenās nesošās konstrukcijas (pamatus, nesošās sienas, pārsegumus).

Lielākais ienaidnieks – ūdens

Lai arī vairumā gadījumu koka apbūve Latvijā diemžēl ir salīdzinoši sliktā tehniskā stāvoklī, taču netrūkst arī daudz labu piemēru gan galvaspilsētā, gan lauku rajonos, kur 100 un pat vairāk gadu vecas koka ēkas ir ideālā tehniskā un vizuālā kārtībā, tās pastāvīgi tiek uzraudzītas, remontētas un krāsotas.

Pēc ekspertu atzinuma, visu koka (un ne tikai) ēku lielākais ienaidnieks ir un paliek ūdens visos tā agregātstāvokļos – šķidrs, sasalis vai tvaika veidā. Vājie punkti, kuriem uzturēšanā jāpievērš īpaša uzmanība, ir, piemēram, mitrās telpas – vannasistaba, tualete, kas potenciāli rada draudus konstrukcijām gan koka, gan mūra mājās. Protams, kārtībā jāuztur arī ēkas jumts, lietus – ūdens noteku sistēma, palodzes un citas ārējās aizsargājošās konstrukcijas.

Jārēķinās, ka koka māja uz ūdens iedarbību reaģēs daudz straujāk nekā mūra; protams, paies vairāki gadi, pirms bojājums liks par sevi manīt, taču, ja vaina būs ielaista, defekts izpaudīsies daudz nepatīkamāk. Ūdens un mitruma bojātas mūra fasādes atjaunošana ir salīdzinoši vienkāršāka, un šā darba veikšanai meistaru sameklēt būs daudz vieglāk, bet koka mājas saglābšanai jau būs nepieciešams labs amatnieks.

Izplatītākie bojājumi un to cēloņi

Apakšējie vainagbaļķi. Ļoti raksturīga veco koka ēku problēma ir bojāts apakšējais vainagbaļķis. Šis bojājums saistīts ne vien ar paviršu ēkas uzturēšanu, bet arī tās konstruktīvajām īpatnībām – proti, vairumam veco koka ēku pamatu nav horizontālās hidroizolācijas, un vainagbaļķis nav nekādi izolēts no pamatiem. Šāda problēma būs neizbēgama, ja pamati pastāvīgi tiek mitrināti, piemēram, nav pārdomāta lietus notekūdeņu drenāžas sistēma, un lietusūdens pastāvīgi skalojas ap tiem.

Vēl viens no izplatītākajiem cēloņiem, kas noved pie vainagbaļķa neatgriezeniska bojājuma, ir puķu dobes, kas bieži tiek ierīkotas pie pašas mājas. Tās ir vienas no lielākajām kaitniecēm koka mājai – dobes un tajās esošie augi ir paaugstināts mitruma avots, un to klātbūtne ir gandrīz droša garantija tam, ka jau pēc pāris gadiem vainagbaļķis būs jāmaina, vēl jo vairāk, ja ēkai ir zema virspamatne jeb cokola daļa. Šo problēmu profilaktiski var novērst, ierīkojot ap māju nevis dobes, bet ūdenscaurlaidīgas grunts (piemēram, rupjāku smilšu) josliņu un normālu lietus notekūdeņu drenāžu. Otrkārt, ēkas virspamatnei nevajadzētu būt mazākai par 30 cm, ideālā variantā – 50 – 60 centimetru.

Dekoratīvais dēļu apšuvums. Koka fasādes dēļu apšuvuma bojājumu cēloņi ir gaužām līdzīgi – īpaši ēkas apakšējā daļā. Laikus tos konstatējot un novēršot, pastarpināti no bojāšanās tiks pasargāts arī apakšējais vainagbaļķis. Koka ēku apšuvuma apakšējās daļas bojāšanās raksturīga lielai daļai ēku pilsētās, ielās ar intensīvu satiksmi – gadu gaitā ēkas ir sēdušās, bet ietvju un trotuāru līmenis pieaudzis, tādējādi fasādi pastiprināti bojā lietus šļakatas.

Tāpēc ēkas mūra cokola daļai ielas pusē jābūt pēc iespējas augstākai, bet apšuvuma dēļu apakšējās galu vietas jāatstāj brīvi pieejamas, lai laiku pa laikam tās varētu atjaunot un nokrāsot.

Konstrukciju vēdināšana. Labas vēdināšanas trūkums ir vēl viens no cēloņiem, kas potenciāli var būt bīstams ēkas konstrukcijām.

Ikvienai koka mājai būtiska ir pagrīdes ventilācija, kas mūsdienās daudzām ēkām siltuma taupīšanas nolūkos ir likvidēta, aizmūrējot ventilācijas lūciņas. Tā ir viena no lielākajām kļūdām koka māju uzturēšanā, kuras sekas ir pastiprināta mitruma veidošanās pagrīdē un lēna, nenovēršama grīdas pūdēšana. Pagrīdes ventilācijas lūciņām siltajā sezonā vienmēr jābūt atvērtām un norobežotām ar metāla restīti, bet ziemas sezonā tās jāaizver.

Vēdināmiem jābūt arī koka ēkas pagrabam un bēniņiem – konstruktīvi šo telpu vēdināšana paredzēta jau ēku būvniecības laikā, un problēma slēpjas vien to uzturēšanā kārtībā. Piemēram, izvairīties no nopietnu problēmu rašanās bēniņos var pavisam elementāri – uzturot tos tīrus, kas ļaus laikus pamanīt un novērst vissīkāko defektu.

Palodzes. Tradicionāla un tipiska koka māju problēma ir fasādes bojājumi zem palodzēm. Arī šīs problēmas novēršana nav saistīta ne ar ko vairāk kā rūpīgu attieksmi pret palodžu montāžu un pastāvīgu uzraudzību. Nekvalitatīvi iestrādājot palodzi, pietiks ar vissīkāko spraudziņu, kur iekļūt ūdenim, un konstrukcijās pamazām sāks uzkrāties mitrums.

Viss ir remontējams

Ilgstoši nekoptu koka ēku konstrukciju bojāšanās vai deformācijas ir normāla parādība. Taču ļoti daudzos gadījumos defekti ir viegli novēršami, piemēram, bojātās vietas protežējot. Ja defekti nav pārāk lieli, bojātās detaļas var nomainīt arī pašu spēkiem. Protams, nopietnāku bojājumu gadījumā, kuru novēršanai jau vajadzēs lielāku darbu un ieguldījumus, (piemēram, vainagbaļķu maiņa vai pamatu remonts), būs jālūdz talkā pieredzējis amatnieks, kaut gan arī šie darbi no amatnieciskā viedokļa (ja tos veic zinātājs) nav nekas pārlieku sarežģīts un neiespējams. Katrā ziņā no koka ēku defektiem nevajadzētu lieki bīties, jo lielākoties tie vienmēr ir novēršami.

Protams, jārēķinās, ka ne visas koka ēkas savulaik būvētas pietiekami kvalitatīvi. Vairākos laika periodos un Latvijas pirmās brīvvalsts agrīnajos gados, kad bija nepieciešamība celt ātri un daudz, tapa pietiekami daudz lētu koka mājokļu. Tos cēla no lētiem kokmateriāliem, bieži vien pat neievērojot vienus vai citus būvfizikas pamatprincipus, piemēram, zem apšuvuma dēļiem iestrādājot jumta papi un radot gaisa un mitruma necaurlaidīgu virsmu, kas veicina koka konstrukciju bojāšanos. Bieži vien šīs koka ēkas vēlāk tika apmestas vai apšūtas ar ķieģeļiem.

Taču tajā pašā laikā tika būvētas arī ļoti kvalitatīvas un izturīgas koka rāmja jeb karkasa ēkas, zem dēļu apšuvuma nostiprinot statņus ar plankām gan no iekšpuses, gan no ārpuses, turklāt novietojot tās nevis vertikāli, kā tradicionāli bija pieņemts, bet gan slīpi, tādējādi izveidojot ļoti stabilu un drošu ēkas konstrukciju. Šādām ēkām parasti nav sarežģījumu novērst nekādas tehniskās problēmas, protežējot un nomainot gan vainagbaļķus, gan citas nesošās konstrukcijas.

Vainagbaļķu maiņa

Ja mājai bojāti apakšējie vainagbaļķi un remonts nepieciešams arī pamatiem, vienīgais veids, kā šos darbus paveikt, ir ēkas pacelšana uz augšu ar speciāliem domkratiem. Tā ir tradicionāla metode, ko samērā bieži praktizē, atjaunojot koka ēkas. Šos darbus parasti neveic lielās būvniecības firmas, bet gan amatnieku brigādes, kas specializējušās šajā jomā. Tās uzmeklējamas vai nu ar arhitektu starpniecību, vai arī amatnieku brālības aprindās. Protams, mājas pacelšana nenotiek ātri, tam ir jābūt pārdomātam procesam, ko veic cilvēki, kas zina, ko un kā pareizi darīt.

Mainot apakšējo vainagbaļķi, parasti vienlaikus pārbaudīti pamati un veikts remonts, ja tas nepieciešams; jebkurā gadījumā starp jauno baļķi un pamatu virsmu ievietojama papes horizontālā hidroizolācija. Jāielāgo, ka pamatu virsma nedrīkst būt nelīdzena un viļņaina, pretējā gadījumā hidroizolācijas klājums nedarbosies pietiekami efektīvi, un nelīdzenajās tukšajās vietās var uzkrāties mitrums. Ja vien iespējams, pamatu daļu vēlams uzmūrēt pēc iespējas augstāku – jo augstāka būs cokola daļa, jo vairāk ēkas koka konstrukcijas būs pasargātas no mitruma.

Koka mājas parasti nemēdz būt smagas un masīvas, un to pacelšana ar domkratiem ir diezgan vienkārša.

Ja gadījumā māja tomēr ir masīvāka un smagāka, lai piekļūtu pie apakšējā vainaga un pamatiem, to iekarina speciālās balstu konstrukcijās. Atbalsti A formā tiek izvietoti logu augšās, un māja tiek pacelta, pa nelielam gabaliņam pamazām dzenot zem tiem nelielus ķīlīšus. Šādā veidā karinot māju, paralēli ieteicams izvietot ar vītnēm regulējamus vertikālus balstus arī pie pārsegumiem mājas iekšpusē – lai to izdarītu, noteiktajās vietās demontē grīdu.

Fasādes remonts

Koka ēkas fasādes remonts ir darbs, ko vairumā gadījumu katrs var paveikt paša spēkiem, ja vien ir iemaņas un pamatzināšanas. Koka ēkas atjaunošana daudzējādā ziņā uzskatāma par restaurāciju, nepazaudējot ēkas autentiskumu. Tas nozīmē, ka maksimāli jācenšas saglabāt oriģinālās detaļas: apšuvuma dēļus, profilus, faktūras, kas padara māju īpaši vērtīgu. Nav arī vajadzības censties likvidēt dažādas nebūtiskas ēkas asimetrijas – vecās koka mājas nekad nav pilnīgi precīzas, laika gaitā tās ir mazliet izšķobījušās, ieņemot savu vietu. Pēc ekspertu ieskata, pārspīlēta iztaisnošana, līdzināšana un gludināšana būs kā nevajadzīga plastiskā operācija, kas atņems koka mājai to īpašo pievilcību, kas slēpjas apstāklī, ka tā ir veca. Ļoti iespējams, reizumis ir vieglāk ēku nojaukt un uzcelt tādu pašu no jauna, tomēr populārs ir viedoklis, ka koka mājai jābūt īstai un jāturpina pārstāvēt savu laiku un tā dzīves uztveri.

Protams, nav vajadzības ieslīgt pretējā galējībā, respektējot un sajūsminoties par katru sīkāko krunciņu vai skabargu – pastāv arī klasiskais zelta vidusceļš, bez liekiem pārspīlējumiem saglabājot oriģinālās detaļas, vienlaikus pielāgojot māju mūsdienu sadzīves prasībām.

Apšuvuma dēļi

Lielākais veco ēku bojātājs ir pats cilvēks: ar paviršu attieksmi, kūtru kopšanu un nepareizu rekonstrukciju. Nereti, veicot fasādes remontu, tiek salauztas un izmestas vecās koka detaļas un apšuvuma dēļi, pat neapzinoties un nepārliecinoties, ka bojāta vai vienkārši vizuāli nepievilcīga ir tikai kokmateriāla virsma un to atliek vien notīrīt. Bieži vien vecais oriģinālais koka fasādes dēlis ir nesalīdzināmi kvalitatīvāks par jauno, kas tiek iegādāts par dārgu naudu.

Vecāku koka fasādi ļoti veiksmīgi var atjaunot, mainot dēļus vietām. Koka konstrukcija būs pasargāta, nodrošinot labu bēniņu, pagraba un pagrīdes vēdināšanu. Protams, lai to darītu, nepieciešama rūpīga dēļu demontāža, ar speciāliem amata rīkiem izvelkot katru naglu, un šādiem fasādes darbiem nederēs klasiskais demontējošais zemas kvalifikācijas darbaspēks bez prasmes un zināšanām.

Protams, ir situācijas, kad dēļi ir bojāti tiktāl, ka nav citu variantu kā vien nomaiņa. Tomēr jārēķinās, ka tas būs saistīts ar diezgan lielu risku, ņemot vērā faktu, ka Latvijā ir samērā lielas problēmas iegādāties pareizajā laikā cirstus un pareizi žāvētus kokmateriālus. Mūsdienu būvniecības tempu lielais trūkums ir tas, ka koki tiek cirsti visu gadu, un, iegādājoties kokmateriālus, nav nekādas garantijas, ka koks nav cirsts pavasarī – aktīvajā augšanas periodā. No šāda koka izgatavots dēlis vērpsies, sulosies un sagādās virkni nepatīkamu problēmu. Atšķirties var arī viena koka vairāki dēļi, piemēram, tie, kas izgatavoti no koka ārējās malas, būs izturīgāki par tiem, kas atradušies tuvāk serdei; vēl ir daudz un dažādu smalku nianšu, kas padara jaunu dēļu iegādi par samērā riskantu pasākumu. Jācenšas maksimāli saglabāt oriģinālās apšuvuma detaļas, jo konstrukcijās nostāvējies vecais koks ir savu ciklu izturējis un, ja vien nav bojāts, kalpos vēl vismaz tikpat ilgi.

Koka māju siltināšana

Agrāk koka ēkas siltināja no iekšpuses, izmantojot dabiskus materiālus, piemēram, niedres. Lietoja arī mūsdienām eksotisku silto kleķa apmetumu – kaļķi, sajauktu ar sausiem liellopu mēsliem, kas nodrošināja ļoti labu siltumizolāciju. Siltināšanā ir svarīgs princips – dabīgs sader ar dabīgu, bet mākslīgs – ar mākslīgu. Tātad koka mājai noder dabiskas izcelsmes siltināmie materiāli: minerālvate, kokšķiedru plāksnes, vilna, kūdra un kaņepes.

Veco koka ēku siltināšana ir vēl viena joma, kurā tiek pieļauts pietiekami daudz kļūdu – galvenokārt tālab, ka, siltinot koka fasādes (ārsienas), praksē nereti tiek izpostītas un iet zudumā daudz vērtīgu vēsturisko koka detaļu. Par to, vai koka ēkām nepieciešama papildu siltināšana, speciālistu domas dalās.

Pastāv viedoklis, ka labi un pareizi uzbūvētai, kā arī kārtīgi uzturētai koka ēkai siltumizolācijas rādītāji tikai nedaudz atpaliek no ļoti laba siltumizolācijas līmeņa, tālab, pirms ķeras pie siltināšanas darbiem, vēlams pārbaudīt ēkas siltumtehniskos parametrus un apsvērt, vai papildu siltināšana vispār nepieciešama. Protams, no tehniskā viedokļa nav nekāds grēks vēsturisko koka arhitektūru siltināt, taču siltumizolācijas darbi veicami ar pareizo attieksmi – rūpīgi nomontējot fasādes detaļas, bet pēc siltumizolācijas slāņa iestrādes tikpat rūpīgi novietojot visu savās vietās. Siltumizolācijas slāņa biezums šajā gadījumā būs atkarīgs no ēkas konstruktīvajām īpatnībām – izolācijas biezums nedrīkst ietekmēt ēkas ārējo veidolu. Tehniski daudzos gadījumos koka ēkai pilnībā pietiek arī ar 25 mm siltumizolācijas slāni. Kā viens no ieteicamākajiem siltumizolācijas materiāliem šajā situācijā ir ekovate – bezpārpalikumu siltumizolācija, kuru iespējams iestrādāt konstrukcijās nepieciešamajā biezumā, konfigurācijā un daudzumā. Kā viens no kompromisa variantiem, uzlabojot koka ēku ārsienu siltumizolāciju, noder arī vēja izolācija, ko iestrādā konstrukcijās zem apšuvuma – vai nu plānās akmensvates vēja izolācijas plātnes, vai arī kādu no kokskaidu plātņu materiāliem. Var mēģināt ārsienas siltināt arī no iekšpuses, izmantojot kādu no minerālvates materiāliem. Protams, koka ēku siltināšanā nevienā no konstrukcijām nedrīkst izmantot zemas gaisa un tvaika caurlaidības (neelpojošus) siltumizolācijas materiālus, piemēram, putupolistirolu.

Siltinot koka ēku un nostiprinot siltumizolācijas vai apdares materiālus, jācenšas izvairīties no tā, ka metāla būvdetaļas šķērso koksni, savienojot iekštelpu ar ārpusi. Nereti cauri visai sienai tiek izlaistas un novilktas garas stiprinājuma skrūves, un šāds aukstuma tilts ir gandrīz droša garantija, ka pēc 5 – 6 gadiem kokmateriālā sāks veidoties trupe.

Fasāžu krāsošana

Ļoti daudzos gadījumos pat izteikti vecu koka ēku tehniskais stāvoklis ir pietiekami labs, un to sakārtošana galvenokārt ir saistīta ar kosmētisko remontu. Lai arī vecāku koka ēku fasādes bieži vien izskatās nepievilcīgas – izdēdējušas, sen nekrāsotas, ar nolobījušos krāsu, tomēr bēdīga paskata apšuvums vēl nenozīmē, ka situācija būtu bezcerīga. Ja māja ir labi apvējota, vēl jo vairāk – ja tā ir dienvidu puses fasāde, tad, lai arī daudzus gadus nekrāsota un padilusi, parasti tā ir pietiekami labā stāvoklī. Apšuvuma dēļi ir sausi, varbūt vienīgi mazliet vairāk poraini, taču ir pietiekami liels dažādu tradicionālo un mūsdienu krāsu piedāvājums, kas ļauj paildzināt šādas fasādes mūžu vēl par daudziem gadiem vai pat gadu desmitiem.

Koka fasāžu krāsošanai kā labākais un piemērotākais risinājums no amatnieku puses tiek ieteiktas tikai un vienīgi tradicionālās un gadsimtu gaitā pārbaudītas krāsas: lineļļas krāsa, kokdarva un miltu jeb tā dēvētā zviedru krāsa. Protams, savi ieteikumi un piedāvājums ir arī mūsdienu krāsu ražotājiem. Jāpiebilst, ka lineļļa kā saistviela netiek aizmirsta un arī mūsdienīgos krāsojuma risinājumos saskarsmē ar koku tiek izmantota kā primārais materiāls. Tas saistīts ar to, ka lineļļai starp visām citām saistvielām ir vismazākā molekula, kas nodrošina labu iesūkšanos koksnē.

Problēmas restaurācijas un renovācijas darbos

Daļu izsludināto iepirkumu konkursu un cenu aptauju rekonstruējamiem un restaurējamiem objektiem izsludina uz izmaksu pieņēmumu pamata, veicot paviršas objekta apskates vai bez iepriekš veiktām pirmsrekonstrukcijas stadijas izpētēm (tajā skaitā analīzēm), un – pats būtiskākais – bez izpratnes par lietojamām tehnoloģijām un to izmaksām, ja finansētājam un pasūtītājam primārs ir saimnieciski izdevīgākais vai zemākās cenas kritērijs, tad rodas «pārsteigumi», iespējams pieejamo resursu trūkums un zemāka izpildes kvalitāte. No Eiropas fondiem līdzfinansētajiem restaurējamiem un rekonstruējamiem objektiem pirmsrekonstrukcijas izpēte, nosakot projekta izmaksas, būtu obligāta. Jo tikai pēc izpētes izmaksu aprēķinos iespējams izvēlēties optimālu ražotāja tehnoloģiju konkrētajai sanācijas sistēmai (pieļaujot analogu lietošanas vidējās izmaksas).

Pieejamā un esošā informācija par objektu, tas ir, arhīvu materiāli, ziņas par to, kas ar objektu noticis tā dzīves ciklā, nav sistematizēta un pārskatāma. Ir apgrūtināta šo materiālu studēšana, būtisks trūkums ir šo un citu attiecināmo materiālu nepieejamība elektroniskā formātā. Ieskanēti un sistematizēti tie varētu veidot valsts nozīmes restaurācijas, rekonstrukcijas un objektu vēstures datubāzi pārskatāmā formātā, kura tiktu nemitīgi papildināta.

Bez izņēmuma visu restaurācijas un rekonstrukcijas projektu realizācijā pasūtītājam jābūt pieejamai finanšu rezervei neparedzētiem darbiem.

Vēsturisku un kultūras mantojuma objektu uzturēšana un darbības tā saglabāšanai ir sabiedrības kultūras izpratnes rādītājs. Aktuāla risināma likumdošanas izmaiņu problēma ir vēsturisku, stila un kultūras mantojuma objektu apsaimniekotāju atbildība. Jārada LR Ekonomikas ministrijas, Tieslietu ministrijas piesaiste Būvinženieru savienības un būvnieku darba grupu izstrādāt priekšlikumus likumdevējam būvniecības, administratīvās un civilās likumdošanas izmaiņām. No nepieciešamām izmaiņām viena ir būtiska – lai apsaimniekotājiem kultūras mantojuma un vēsturisku ēku saglabāšanā būtu skaidri un detalizēti definētas darbības saistībā ar īpašuma tiesību daļas izmaiņām, par atbildību un to atbildības robežu, kas nosaka tiesības uz šādu īpašumu, to pienācīgi uzturot. Ieteicams pastiprināt administratīvo atbildību par īpašumu uzturēšanu tiem apsaimniekotājiem, kuru objekti atrodas tiešā kultūras mantojuma un vēsturisku objektu tuvumā.

Tāpat šādas izveidojamas darba grupas darbība aktuāla izmaiņām Būvniecības likumā, koriģējot ģenerāluzņēmēja, būvuzņēmēja un pasūtītāja pienākumus un atbildību un atbildības robežas samērības principos, tas ir, ieviešot labas prakses standartus. Jo nereti ir pasūtītāji, ģenerāluzņēmēji un uzņēmēji, kas peļņas, līdzekļu optimizācijas vai ieturējumu praksi piemēro kā praksi norēķināties nepilnīgi vai noteikt līgumiski vienu izpildi un atbildības samērību, bet izpildes praksē piemērot citu, atsaucoties uz nesolidāras atbildības līgumu. Vai izpildes gaitā noteikt vienu materiālu aizvietošanu ar citiem – tādiem, kas optimizē izmaksas, bet ir tehnoloģijai nepilnīgi vai, balstoties uz analogu materiālu izvēles tiesībām, noteikt citus, bet ar nesamērīgi lielāku izmaksu nekā paredzētajiem, uzskatot to kā neapmaksājamu uzlabojumu. Un, sekmējot labas prakses standartus, lietderīgi ir noteikt ne tikai ģenerāluzņēmēja saistību izpildes apdrošināšanu pasūtītājam, bet arī pasūtītāja – ģenerāluzņēmēja (uzņēmēja) un darbuzņēmēju savstarpēju (nevis vienpusēju) saistību izpildes apdrošināšanu.

Būtu vēlams viens konkretizēts standarts finanšu aprēķinu (tāmju) piemērošanā cenu aptaujās un iepirkumu procedūrās. Lai izmaksu atšifrējumiem būtu konsekvence un nebūtu precedentu par tāmēs nedefinētām izmaksām, kas ietveramas definētajās tāmes izmaksās.

Izmantotie informācijas avoti:

Andersons, U. Koka ēku un to fasāžu atjaunošana. Māja. Dzīvoklis. 56-61.
Biršs, J. Mājas tehniskā stāvokļa pārbaude. Māja. Dzīvoklis. 22-25.
Ozoliņš, A. 03.06.2016. Aptieka koka mājām – renovācijas centrs palīdz māju saimniekiem. LA. Iegūts no: https://www.la.lv/aptieka-koka-majam