Lai gan koksne nav visplašāk izmantotais materiāls, tomēr tas ir viss ekoloģiskākais, veselīgākais un estētiskākais materiāls. Koksni izmanto gan masīva veidā, gan kā izejmateriālu pārstrādes produktu iegūšanai. Koksni var pielietot daudzās jomās un konstrukcijās, kā arī izstrādājumos, šāda materiāla izmantošanas daudzveidība un ekoloģiskums padara to pievilcīgu būvmateriālu tirgū, kam aizvien vairāk tiek izvirzītas prasības uz atjaunojamību un pārstrādājamību un utilizāciju. Tomēr tā kā koksne ir organisks materiāls, tas ir pakļauts dažādiem degradācijas veidiem, kā arī sausā veidā tas ir degošs materiāls.

Normatīvie dokumenti Latvijā un citās valstīs regulē prasības materiālu degamībai, lai radītu pietiekami drošus apstākļus ekspluatēšanai un iespēju evakuēties avārijas gadījumā. Šo prasību izpilde koksnes materiāliem bez apstrādes prasa gabarītu palielināšanu, jo degot, koksne sāk gruzdēt un veido dabīgu aizsardzības slāni. Tomēr ir iespējams veidot pietiekami plānus un smalkus koksnes izstrādājumus, kas pildītu ugunsdrošības prasības, šim nolūkam izmanto degšanu samazinošas tehnoloģijas, kuras var iedalīt trīs veidos, proti, konstrukcionālās, virsmas pārklājumi un antipirēni. Lai pielietotu un izprastu visu šo metožu iespējas, ir jāizprot koksnes uzbūve, jāsaprot antipirēnu darbība un daudzveidība.

Koka konstrukciju ugunsdrošība

Lai gan kokam kā konstruktīvajam materiālam ir daudzas labas īpašības – mazs blīvums, salīdzinoši viegli veidojams, ekoloģiski tīrs, zema siltumvadītspēja, tam ir arī negatīvās īpašības. Kā vienu no negatīvākajām īpašībām ir jāmin koksnes ugunsbīstamība. Koka konstrukcijas ugunsgrēka gadījumā neizliecas, kā tas notiek ar metāla konstrukcijām, kad tās sasniedz kritisko temperatūru, bet sabrūk, kad tiek sasniegts kritiskais šķērsgriezums.

Koksnes aizsardzībai pret aizdegšanos galvenokārt veic konstruktīvus pasākumus, kuru nolūks ir pasargāt koka konstrukcijas no tiešas saskares ar uguns avotu un līdz ar to līdz minimumam samazināt koksnes virsmu sasilšanu. Pie koka konstrukciju aizsardzības pasākumiem pieskaitāma pārklājumu izveidošana no apmetuma vai mazas siltumvadītspējas nedegamiem materiāliem (piemēram azbesta), ugunsaizsardzības sastāviem, antipirēniem. Koksnes degšana ir tās termiskās sadalīšanās produktu reakcija ar gaisa skābekli. Koks neviegli aizdegas. Deg tās sadalīšanās produkti, kuri, koksnei sasilstot, rodas pēc mitruma iztvaikošanas, sākot ar 170°C temperatūru. Degošās gāzes sevišķi intensīvi izdalās 280°Ctemperatūrā. Dažādu koku sugu koksne aizdegas 150-250°C temperatūras diapazonā.

Caurmērā ņemot temperatūrai sasniedzot +110°C, koksne kļūst absolūti sausa un +130°C temperatūrā tā sāk jau ķīmiski sadalīties. Viena kilograma koksnes sadegšanai nepieciešams 4,6m³ gaisa. Ja nav atklāta uguns avota, kas var saskarties ar koksni, tad koksnes temperatūrai sasniedzot apmēram 330°, notiek tās pašaizdegšanās. Tas var notikt arī, ja apkārtējā gaisa temperatūra ir nedaudz zemāka. Tā, piemēram, koka sijas gals dūmeņa tuvumā var aizdegties, ja tas ilgāku laiku pakļauts 130..150°C augstas temperatūras ietekmei. Šādā temperatūrā koksne ir pilnībā izkaltusi, sāk sadalīties, notiekošo ķīmisko procesu rezultātā izdalās siltums, koksne sakarst un, sasniedzot pašuzliesmošanas temperatūru +330°C, sāk degt. Jāpiebilst, ka reāla ugunsgrēka laikā temperatūra sasniedz pat +900°C.

Koks sastāv no daudziem dabīgiem polimēriem. Svarīgākie no tiem ir celuloze un lignīns. Kokā eksistē arī dabīgais mitrums. Sasilšanas rezultātā šie polimēri pakāpeniski atkarībā no temperatūras sāk sadalīties, izdalot gaistošas vielas, kas arī aizdegas. Sadalīšanās process sākas pie aptuveni 200°C. Celuloze sadalās pie aptuveni 240..350°C lielas temperatūras, lingīns – pie 280..500°C temperatūras. Sarežģītās koksnes struktūras dēļ tās degšanas process nav vienmērīgs. Vispirms sadeg vieglākie gaistošie savienojumi, bet pēc tam gaistošās vielas, kas izdalās no lignīna.

Degšana intensitāti ietekmē degošās virsmas izmēri, forma un novietojums. Ugunsgrēkā bīstamākās ir koka konstrukcijas ar lielāku elementu kopējo virsmas laukumu, piemēram, dēļu kopnes. Visizturīgākais ugunsgrēkā ir atsevišķi stāvošs apaļkoks. Neēvelēts koks aizdegas un deg ātrāk, nekā ēvelēts koks. Degšanu veicina arī spraugas un plaisas koka konstrukcijās. Koka degšanu ietekmē arī tādi faktori, kā koksnes mitrums, siltumvadītspēja un gaistošo vielu izdalīšanās, kas šķiedru virzienā ir lielāka nekā perpendikulāri tām. Slogota koka elementa stiprība samazinās reizē ar tā daļēju pārogļošanos.

Pārogļošanās ātrums ugunsgrēka laikā ir 0,7..1,8 mm minūtē. Pārogļošanās rezultātā izveidojās ogles kārta, kuras siltumvadītspējas koeficients ir 4 reizes mazāks nekā koksnes siltumvadītspējas koeficients. Šī kārta aizsargā koksni no siltuma un skābekļa piekļūšanas, tādējādi aizkavējot degšanu. 20 minūšu ilgā degšanas laikā, kad temperatūra sasniedz 800°C, koka elements ar šķērsgriezuma izmēriem 50X100 mm saglabā 40% no sākotnējās stiprības (ekvivalents metāla elements saglabā tikai 10%). Šī iemesla dēļ koka konstrukcijas ugunsgrēka laikā vēl ilgi saglabā savu nestspēju (ir ar lielu ugunsizturības robežu). Orientējoši jumta klāja, kopturu un paneļu ugunsizturības robeža ir 0,5 stundas; sijām, kopnēm, arkām, rāmjiem – 0,75 stundas; kolonnām –2 stundas; uzkārto paneļu ārsienām – 0,5 stundas. Šo degšanas virziena un pašaizsardzības mehānismu var izmatot koka izstrādājumu aizsardzībai no uguns.

Koksnes aizsardzība pret uguni

Neraugoties uz to, ka mūsdienās ir daudz sasniegumu koksnes aizsardzībā, vēl nav izveidota efektīva metode, kura tiešām būtiski samazinātu tās degamību.

Eksistējošo metožu galvenie trūkumi:

sarežģītās aizsargapstrādes tehnoloģijas;
aizsargmateriālu dārdzība;
koksne apstrādes procesā zaudē fizikāli-mehāniskās, dekoratīvās un ekoloģiskās īpašības.

Lai nodrošinātu koksnes aizsardzību pret uguni, ir trīs galvenie pamatrisinājumi.

Pirmkārt, attiecīgu konstruktīvo risinājumu pielietošana. To īsteno projektētāji, būvētāji un būvju īpašnieki, kuri tās ekspluatē. Tas ietver, piemēram, tādus pareizus konstruktīvos risinājumus kā uguni norobežojošās sienas, attiecīgu izolācijas materiālu pielietojumu atklāta uguns vai siltuma avota tuvumā, kā arī attiecīgu drošības attālumu ievērošanu starp koka konstrukciju un šiem uguns avotiem. Konstruktīvā profilaktiskā aizsardzība ietver svarīgākos aspektus ugunsnelaimes novēršanai dzīvojamā mājā vai citā celtnē.

Otrkārt, ugunsaizsardzības pārklājumi un krāsas, kas ir viegli uzklājami sastāvi, un daļēji pasargā koksni no tiešas uguns iedarbības ugunsgrēka laikā. Tie būtībā ir sastāvi, kas sastāv no nedegošiem vai grūti degošiem komponentiem. Pārklājumu funkcija ir kavēt liesmas piekļūšanu koksnei, uzputojoties vai izdalot gāzveida savienojumus, tādējādi pazeminot virsmas temperatūru un traucējot degšanai nepieciešamā skābekļa piekļūšanu.

Treškārt, koksnes ķīmiskā aizsardzība ar antipirēniem, kas ir viens no paņēmieniem ugunsizturīgas koksnes iegūšanai. Antipirēniem koksnes aizsargāšanas funkcija jāpilda efektīvi, tiem jābūt stabiliem un tie nedrīkst bojāt koksni, pasliktinot tās īpašības, un siltuma iedarbības rezultātā izdalīt toksiskus savienojumus. Antipirēnu iedarbības mehānismi koksnes aizsardzībā ir dažādi. Tie var veidot uz virsmas plēvi, traucējot skābekļa piekļūšanu koksnei, veicina pārogļošanos, pazemina virsmas temperatūru, siltuma iedarbības rezultātā izdalot gāzes, ūdens tvaikus un nedegošus savienojumus.

Koksnes degamības samazināšana ar pārklājumiem

Kā viens no pirmajiem materiāliem, ko izmantoja koksnes ugunsaizsardzībā, bija kaļķu mālu maisījums, ar ko noklāja koka konstrukcijas bēniņu telpās. Tādējādi tika atklāts, ka pārklājumu veidošana koka konstrukcijām piešķir tām noteiktu uzguns izturību. Siltuma nodošanu koksnes izstrādājumam nosaka atkarībā no pārklājuma siltumvadītspējas un tā sadalīšanās procesā iegūto cieto savienojumu siltumvadītspējas. Tādēļ pārklājumu efektivitāti raksturo siltuma izolēšanas spēja, kas atkarīga no tā biezuma. Tomēr pārklājuma biezuma palielināšana rada ekspluatācijas traucējumus, ir neekonomiska un pilnībā likvidē kokmateriālu augsti vērtētās estētiskās īpašības. Tādēļ tirgū arvien biežāk parādās materiāli, kas ļauj saglabāt koka izskatu un krāsu, bet uguns ietekmē veido biezu aizsargslāni.

Koksnes degamību samazinošos pārklājumus iedala sekojoši:

Pārklājumi ar biezumu no 10 līdz 70mm, neizmanto dekoratīvos nolūkos, lieto slēptās vietās, kur izstrādājuma izskats nav svarīgs;
Krāsas ar kārtas biezumu 1 līdz 10 mm, izmanto dekoratīvos nolūkos un atklātās vietās, tomēr koksnes krāsa un tekstūra tiek zaudēta;
Dekoratīvie pārklājumi, saglabā koksnes tekstūru un krāsu;
Izbriestošie pārklājumi;
Kombinētie pārklājumi.

Pārklājumus var iedalīt pēc darbības vides, proti, atmosfēras darbībai pakļautie izstrādājumi un nepakļautie. Ugunsaizsardzības pārklājumi ar biezumu no 10 mm viedo apmetumi, kuru javas izveides procesā smiltis tiek sajautas ar vieglo pildvielu, kas bieži sastāv no perlīta, vermikulīta vai cita poraina materiāla. Cementējošā viela tiek izvēlēta atkarībā no vides apstākļiem, šādi materiāli ir guvuši izplatību, jo tie ir relatīvi lēti salīdzinot ar citiem aizsardzības veidiem. Izmantojot ģipša apmetumu, degšanas procesā kalcija sulfāta dihidrāts izdala ūdens tvaiku veidojot kalcija sulfātu, šī procesa laikā tiek patērēts daudz siltuma. Dehidrācijas laikā karstuma neskartās puses temperatūra ir 1000C. Pie 3cm biezas apmetuma kārtas šī temperatūra tiek sasniegta 1 stundas laikā, ja apmetuma kārta ir 5cm, tad temperatūra tiek sasniegta 2 stundās.

Ugunsaizsardzības krāsas ir maisījums no saistvielas, pigmenta un pildvielas, kas ir spējīga cietēt. Kā saistvielu izmanto gan organiskos, proti, bitumeni, eļļas un sveķi, gan minerālās saistvielas, tā pat tās var būt sintētiskās un modificēto polimēru saistvielas. Krāsas plēves tonēšanai visbiežāk lieto minerālos pigmentus. Minerālās saistvielas iedala atkarībā no to bāzes, porti, silikāta krāsas un magneziālās krāsas. Silikāta krāsas izgatavo no kālija vai nātrija šķidrā stikla. Šo bāžu krāsām piemīt augsta ugunsizturība, tomēr šķidrā stikla savienojumi ir šķīstoši ūdenī un izskalojas, tādēļ to pakļaušana atmosfēras iedarbībai.

Tiek veiktas dažās modifikācijas, lai palielinātu krāsas atmosfērnoturību, tomēr tās ne vienmēr ir efektīvas vai sadārdzina krāsu. Vēlams, lai krāsas sastāvā šķidrā stikla savienojumi būtu vairākumā, tas uguns ietekmē rada necaurlaidīgu slāni un novērš tā plaisāšanu, tādējādi atsedzot aizsargājamo materiālu liesmas iedarbībai. Magneziālās krāsas iegūst, izšķīdinot magnija oksīdu magnija vai kalcija hlorīda šķīdumā. Hidratācijas procesā veidojas ciets savienojums ar augstu stiprību un ugunsizturību, to lieto sausās iekštelpās.

Eļļas krāsas ir atmosfērizturīgākas par minerālo savienojumu krāsām, lai samazinātu eļļu degamību, krāsas sastāvā tiek ievadīts liels daudzums minerālās piedevas, pigmenti un antipirēni, vai tiek veikta modifikācija ar hloru saturošiem polimēriem. Krāsas var tikt ražotas uz dažādu eļļu bāzes, porti, lineļļas krāsas, silikona krāsas, akrila krāsas. Šīs krāsas noder virsmas aizsardzībai īslaicīgai liesmu iedarbībai, jo pretējā gadījumā var notikt krāsas aizdegšanās.

Eļļas krāsas ir relatīvi izturīgas pret mazgāšanu un tām piemīt laba atmosfērizturība, tomēr kārta ir periodiski jāatjauno. Krāsas uz sintētisko polimēru bāzes iedala pēc polimera veida. Visbiežāk kā saistvielu izmanto polivinilhlorīdu vai perhlorātvinilu. Polivinilhlorīdu visbiežāk lieto lai iegūtu uzbriestošas virsmas, lai palielinātu krāsas elastīgumu pievieno plastifikatorus, lai palielinātu uguns aizsardzības spējas pievieno antipirēnus. Krāsas bāze, proti, saistviela, var būt veidota no vairākiem polimēriem vai dažreiz kā vairāku monomēru polimerizācijas rezultāts, atkarībā no tā var atšķirties gan īpašības, gan pigmenta un pildvielas daudzums, kā arī uzklāšanas metodika. Sintētiskās krāsas vairākumā gadījumu ir jāuzklāj pa kārtām, kārtu skaits katram veidam var atšķirties, ar laika intervāliem no 1 stundas līdz 74 stundām starp katru kārtu.

Dekoratīvie pārklājumi veido plānu plēvi, kas saglabā gan koksnes krāsu, gan tekstūru. Šādu pārklājumu iegūšana un izstrāde ir sarežģīts process, kas prasa daudz testēšanas. Visbiežāk tie ir boru vai fosforu saturoši sarežģītas struktūras polimēri, kā arī hlora polimēru savienojumu. Uzbriestošie pārklājumi populāri un perspektīvi aizsardzības līdzekļi, tos uzklāj plānās kārtās un ekspluatācijas laikā tie pilda dekoratīva krāsojuma vai lakojuma funkcijas. Augstas temperatūras iedarbībā pārklājums uzbriest vairakkārt palielinoties apjomos, veidojot porainu slāni.

Šādu pārklājumu izstrāde ir saistīta ar vairākām problēmām, proti, jānodrošina materiāla uzbriešana un izveidojošos putu stabilitāte, tā pat ir jānodrošina adhēzija uzklāšanas procesā un uzbiršanas laikā, lai uzputotais slānis neatdalītos no koksnes izstrādājuma virsmas, ir jāsaglabā arī dekoratīvās materiāla īpašības un ugunsaizsardzības īpašības pie ilgstošas ekspluatācijas. Uzbriestošais pārklājums ir daudzkomponentu sistēma, kas sastāv no saistvielas, antipirēna un putas veidojošas vai uzbriestošas komponentes.

Uzbirstošā komponente tiek dalīta šādās grupās:

Vielas, kas sadalās pie 100℃ līdz 250℃, veidojot skābes, tie tiek iedalīti bora un fosfora neorganiskie sāļi un fosfororganiskie savienojumi;
Vielas, kas sadaloties izdala ūdens tvaiku vai nedegošas gāzes, tās ir, cietes, dekstrīni un citi;
Sinerģisti, pie tiem attiecas melanīns, melēns, diciāndianīds un citi savienojumi;
Halogēnsavienojumi, kas darbojas gan kā uzputotāji, gan aizsargkārtas veidotāji.

Izmatojot augstāk minētos savienojumus, saistvielas, pigmentus un pildvielas bieži rodas to savienojamības problēma. Tādēļ izstrādes laikā tiek lietotas aprēķina programmas un izstrādes matemātiskie modeļi, kas ļauj prognozēt darbības temperatūru. Kombinētos pārklājumus var veidot divu slāņu pārsegumus, kur katrs pilda savas funkcijas, piemēram, var uzklāt uzbriestošu pārklājumu ar zemu atmosfērnoturību, tam virsū uzklājot pārklājumu ar labu atmosfērnoturību un temperatūru pazeminošu darbību.

Koksnes ķīmiskā aizsardzība pret aizdegšanos

Viena no galvenajām problēmām, kas rodas izmantojot koku kā konstruktīvo materiālu, ir koksnes aizsardzība no temperatūras, kuras iedarbībā kokmateriālā sākas neatgriezeniski sadalīšanās procesi. Zinātnieki jau ilgstoši strādā pie dažādu koksnes ugunsaizsardzības līdzekļu izveides. Jau senajā Ēģiptē celtnieki piesūcināja koka konstrukcijas ar nolūku pasargāt tās no uguns. 18. gadsimtā Lielbritānijā tika saņemts patents koksnes ugunsaizsardzībai ar boraka un dzelzs sulfātu maisījumu un dažādām piedevām. Viens no senākajiem aizsardzība veidiem ir arī kokmateriāla piesūcināšana ar sāļu šķīdumiem. Pastāv arī iespēja koka konstrukciju vai tās daļu noklāt ar apmetuma kārtu vai ģipškartona plāksnēm.

Samazināt koksnes degamību var, piemēram, pievienojot koksnei fosfātu un bora sāļus, degšanas process bremzējas, jo veidojas lielāks ogles atlikums, izmainās gaistošo vielu sastāvs, samazinās degošās darvas komponentes lielums. Un līdz ar to samazinās izdalītā siltuma daudzums degšanas procesā, kas, savukārt, mazāk iedarbojas uz paša koka virsmu, un rezultātā degšana notiek lēnāk. Kaļķis, superfosfāti un silikāti mūsdienās nav vairs tik izplatīti kā tie bija agrāk, sakarā ar to mitruma neizturību. Mūsdienās arvien vairāk tiek lietoti mitrumizturīgi pārklājumi uz lateksu un hlororganisko savienojumu bāzes, kā arī ātri cietējošās ugunsaizsardzības krāsas, kas veido aizsargājošo un dekoratīvo pārklājumu. Tā kā šie ugunsaizsardzības sastāvi ir dārgi, tos ieteicams izmantot koksnes virsmas apstrādei tikai ugunsbīstamās vietās (krāšņu, dūmvadu, kamīnu un sildierīču tuvumā).

Vielas, kuras uzklāj koksnes virsmai un kuras aizkavē koksnes degšanas procesus, palielinot koksnes ugunsizturību, sauc par antipirēniem. Antipirēna aizsardzības mehānismam ir vairāki izpausmes veidi. Liesmas iedarbībā antipirēns var sadalīties un radīt inertas gāzes, kas atšķaida degšanas zonā esošo skābekli, tādējādi aizkavējot degšanas procesu. Aizsardzība var izpausties arī tā, ka degšanas reakcijas rezultātā antipirēns patērē lielu siltuma daudzumu un neļauj sasildīt koksni. Var būt arī tāda veida aizsardzības mehānisms, kurā antipirēns uz koksnes virsmas veido plēvveida pārklājumu, kas liesmas iedarbībā pārvēršas sausā putu slānī un tādējādi kļūst par izolatoru un nepieļauj siltuma plūsmas iedarbību uz koksnes virsmu.

Pastāv vairākas antipirēnu teorijas:

Siltuma teorija, uzliesmošanas aizkavēšana notiek pateicoties antipirēna siltuma absorbcijai;
Nedegošo gāzu teorija, tiek lēsts, ka antipirēns sadalās nedegošās gāzēs, kas samazina gaistošo savienojumu un skābekļa koncentrāciju;
Barjeras mehānisms, antipirēns darbojas kā barjera, kas liedz skābekļa piekļuvi materiālam;
Brīvo radikāļu slazdu teorija, antipirēns, mijiedarbojieties ar termiskā sadalīšanā iegūtajiem aktīvajiem radikāliem, veido radikāļus, kas nevar turpināt ķēdes reakciju un veicina ķēdes apraušanos;
Palielinātas pārogļotās un samazinātas gaistošo savienojumu masas teorija, antipirēna darbībā samazinās pirolīzes temperatūra, veidojoties vairāk kokogles un mazāk gaistošo savienojumu.

Pastāv uzskats, ka antipirēni, kuru pamatā ir fiziski procesi, ir mazāk efektīvi, par tiem kuru pamatā ir ķīmiska iedarbība, tomēr bieži vien antipirēnu darbība ietver sevī abus šos mehānismus. Populārākie antipirēni ir slāpekļa, bora, fosfora, alonija un silīcija savienojumi. Lai koksne kļūtu grūti degoša, tajā ir jāievada salīdzinoši daudz antipirēna – 10..15% no koksnes svara (50kg antipirēna uz kubikmetru koksnes). Šādu daudzumu koksnē var ievadīt tikai piesūcinot to zem spiediena. Ja koksni ar antipirēna šķīdumu vannās ilgstoši piesūcina, iegūst grūti uzliesmojošu materiālu. Ja antipirēns ir uzklāts tikai uz koksnes virsmas, tiek iegūts grūti uzliesmojošs materiāls, taču, kad tas sācis degt, degšanas procesā radušies masas zudumi ir tādi paši kā neapstrādātam materiālam.

Viens no labākajiem pieejamajiem antipirēniem koksnes piesūcināšanai ir amonija fosfāts, ko var lietot maisījumā ar amonija sulfātu jebkurā attiecībā. Minētajiem antipirēniem piejaucot klāt nātrija fluorīdu, var piešķirt kokam arī antiseptizējošas īpašības, aizsargājot arī pret koksngraužiem un trupēšanu. Pretuguns pārklājumiem sausos ekspluatācijas apstākļos izplatīts lietot arī superfosfātu un silikātkrāsas. Par saistvielu silikātkrāsām izmanto nātrija šķidro stiklu. Mitriem ekspluatācijas apstākļiem jāpielieto speciāli krāsu sastāvi, atšķirīgi no tiem, kas tiek izmantoti sausos ekspluatācijas apstākļos. Katrs konkrētais gadījums ir īpašs un ir jāpielieto, kāds tam speciāli paredzēts antipirēna veids. Piemēram, sabiedriskajās ēkās lieto caurspīdīgas lakas, kuras piešķir koksnei arī labu vizuālo izskatu, izceļot tās faktūru. Turpretī lauksaimniecības ražošanas ēkās priekšroka tiek dota cita veida emaljām, kurām nav jāpilda arī virsmas vizuālās funkcijas.

Paņēmieni, ar kādiem kokmateriālu apstrādā ar antipirēniem, var būt visdažādākie un tie ir atkarīgi no antipirēna ražotāja tehniskajiem noteikumiem. Viens no izplatītākajiem paņēmieniem ir kokmateriāla virsmas apstrāde ar pulverizolātoru vai otu. Nākamais paņēmiens ir piesūcināšana, iegremdējot kokmateriālu vannā ar antipirēna šķīdumu uz noteiktu laiku. Pats efektīvākais, taču tehniski sarežģītākais ir dziļā piesūcināšana autoklāvā. Ar šo paņēmienu iespējams antipirēnu koksnē iespiest dziļāk, kā rezultātā aizsardzības līdzekļa kalpošanas laiks būs ilgāks un aizsardzība lielāka.

Pie apstrādāšanas gan noteikti jāņem vērā, ka ķimikālijas koksnes aizsargājošai apstrādei ir indīgas cilvēkam, tāpēc tās jāuzglabā, jātransportē un jālieto ļoti uzmanīgi un jāievēro drošības noteikumi. Ar aizsargājošām ķimikālijām drīkst strādāt tikai cilvēki, kuru veselība tiek pārbaudīta katru pusgadu un kuri beiguši speciālas tehniskas apmācības. Cilvēkiem, kuri veic koksnes aizsargājošo ķīmisko apstrādi, piešķiramas izolētas sanitārās un sadzīves telpas. Jāievēro personīgā higiēna un jābūt pieejamai aptieciņai, kurā atrodamas speciālas aizsargziepes. Atklātie laukumi vai slēgtās (labi ventilējamās) telpas aizsargājošo darbu veikšanai ir jāizolē (jānodala) no citiem objektiem, noliedzot ieeju nepiederošām personām. Jāpievērš uzmanība laukumiem vai telpām un neizlietoto ķimikāliju savāktuvēm, ir jāparedz paņēmieni, ar kādiem tās padarāmas nekaitīgas, iepriekš saskaņojot ar vietējo ugunsdzēsības un sanitāro inspekciju. Lai gan antipirēni samazina kokmateriāla degamību, Latvijas būvnormatīvi neparedz kādu konstruktīvo pasākumu lielumu samazinājumu pielietoto antipirēnu dēļ.

Antipirēnu iedalījums

Līdztekus koksnes ugunsaizsardzībai antipirēniem ir jānodrošina arī citas aizsargīpašības (pavisam apmēram 16-20). Antipirēniem jāaizsargā koksne arī no apkārtējās vides iedarbības faktoriem (sēnītēm, mitruma). Tiem jābūt maksimāli nekaitīgiem un drošiem attiecībā pret apkārtējo vidi, ar labām īpašībām detaļu un konstrukciju ekspluatācijai (zema korozijas aktivitāte, higiēniskās prasības) un atjaunošanas iespējām.

Antipirēnus pēc ķīmiskā sastāva iedala 4grupās:

Neorganiskie;
Halogenēti organiskie savienojumi, smalkāk tiek dalīti pēc halogēna veida, proti, hlorētie vai bromētie antipirēni;
Fosfororganiskie;
Slāpekli saturošie.

Antipirēnu iedalījumā izšķir klasiskos antipirēnus, nosacīti jaunie antipirēni un jaunākās paaudzes antipirēni. Klasiskie antipirēni pārsvarā ir ūdenī izšķīdināti amonija sāļi ar fosfora un slāpekļa piedevām. Tie parasti nodrošina otro aizsardzības grupu un tiem ir īss ekspluatācijas laiks, tādēļ, ka klimatisko faktoru ietekmē antipirēni izdalās no kokmateriāla. Tie nenodrošina koksnes bioaizsardzību un ir aktīvi uz koroziju. Antipirēnu īpašības piemīt tādiem borātiem kā kalcija un bārija diborāti, nātrija tetrafenilborāts, daži bora kompleksie savienojumi.

Nosacīti jaunie antipirēni nodrošina pirmo aizsardzības grupu – tiem ir ilgāks iedarbības termiņš, taču nav līdz galam novērsti trūkumi, kas saistīti ar agresivitāti uz metāliem, smaku, virsmas estētiskumu un citām prasībām. Mūsdienās visbiežāk tiek izmantoti halogēna antipirēni, kuri satur hlora vai broma atomus. Halogēna antipirēnu darbības principa pamatā ir efektīva ūdeņraža un hidroksīdu jonu pārveidošana uzliesmošanas fāzē. Tas ievērojami palēnina vai pat novērš degšanas procesu, tādējādi samazinot karstumu un līdz ar to arī tālāku gāzveida uzliesmojošu vielu rašanos. Augstā temperatūrā antipirēna molekula izdala bromu vai hloru, kuri reaģē ar ogļūdeņraža molekulām, kuras būtībā ir uzliesmojošas gāzes, un reakcijā iegūtās vielas tālāk reaģējot ar hidroksīdu un ūdeņraža joniem veido ūdeni un savienojumus ar mazāku degamību, kas turpina reakciju ar hidroksīda un ūdeņraža joniem. Tāpēc halogēna antipirēnu efektivitāte ir atkarīga no halogēnu atomu kvalitātes to sastāvā, kā arī no halogēna izdalīšanās kontroles.

Fosforu saturošie antipirēni parasti darbojas degošu materiālu cietajā fāzē. Karstumā fosfors reaģē veidojot fosforskābes polimēru veidā. Fosforskābe izraisa materiāla pārogļošanos nomācot uzliesmojošo gāzu sadalīšanās un izdalīšanās procesu, kas nepieciešams liesmas pastāvēšanai. Jaunākās paaudzes antipirēni savukārt nodrošina uguns un bioaizsardzību un tos var savienot ar lakveida pārklājumiem, iegūstot arī nepieciešamos estētiskos rādītājus.

Šie antipirēni gan paaugstina koka konstrukciju ugunsizturības robežu, gan nodrošina papildaizsardzību un ekspluatācijas laika paildzinājumu, pildot virsmas lakas funkcijas. Šādi antipirēni ir uzbriestošie pārklājumi. Tie būtībā ir ugunsaizsardzības sistēmas, kuras lieto, lai aizsargātu materiālus pret degšanu, kā arī lai aizsargātu materiālus no uguns augstās temperatūras. Šos pārklājumus izgatavo no dažādu vielu sajaukumiem un tos uzklāj virsmai kā krāsu. Saskaroties ar karstumu, tie izplešas, veidojot izolējošu un ugunsizturīgu apvalku (sausās putas).

Šī tipa neorganisko antipirēnu sastāvā ir putojošas vielas, kas karstumā izdala lielu daudzumu neuzliesmojošas gāzes; saistviela, kas karstumā izkūst, radot biezu šķidrumu un tādā veidā iesprostojot izdalīto gāzi burbuļos un radot biezu putu kārtu; skābes avots un oglekļa savienojums, kas sakarstot izdala skābes, kas pārogļo oglekļa savienojumu, izraisot burbuļu kārtas sacietēšanu un radot ugunsizturīgu apvalku. Latvijā ir 5-8 antipirēnu ražotāji un pārsvarā tiek ražoti dažādu sāļu šķīdumi, ar kuriem apstrādā koksnes virsmu, un tie ir attiecināmi pie klasisko antipirēnu grupas. Vairākas antipirēnu markas tiek eksportētas no ārzemēm.

Attīstoties būvmateriālu ražošanai, tiek izgatavoti arvien jauni būvmateriāli. Latvijas apstākļos izplatīti ir tādi kokmateriālu izstrādājumi kā skaidu plāksnes, finieris un līmētās konstrukcijas. Tāpēc paveras jaunas iespējas iestrādāt kokmateriālā antipirēnus jau pie to izgatavošanas. Šobrīd aktīvi tiek meklētas iespējas izgatavot tādus antipirēnus, kas cieši sasaistītos ar koku veidojošo vielu molekulām un padarītu materiālu noturīgu pret klimatisko faktoru iedarbību.

Koksnes apstrāde ar antipirēniem

Koksnes uzbūve ir izteikti šķiedraina pie tam tai raksturīga izplatība garenvirzienā, proti, sildot koksni perpendikulāri šķiedrām, siltums izplatās šķiedru virzienā daudz ātrāk, nekā perpendikulāri tām, tas pats notiek piesūcināšanas procesā. Šāda īpašība, lai gan rada dabīgu īslaicīgu koksnes aizsardzību pret augstām temperatūrām, tomēr apgrūtina dažu grupu antipirēnu ievadīšanu tajā. Antipirēnus var iedalīt divās grupās pēc to uzklāšanas veida, proti, virsmas pārklājumi un koksnē ievadāmie.

Katram no šiem veidiem ir savas prioritātes un trūkumi, tādēļ, veicot aizsardzības darbus, ir jāizvērtē kura no šīm metodēm būs ekonomiskāka, estētiskāka un ekoloģiskāka. Apstrādājot koksni ar antipirēniem, kuru darbībai ir nepieciešama koksnes piesūcināšana vai impregnēšana, tiek pilnīgi vai daļēji saglabāts tās vizuālais izskats, ir iespējamas krāsas izmaiņas ko piešķir apstrādes viela. Koksnes struktūras īpatnības, kas uzsākot apstrādi ar antipirēniem vēl nebija zināmas, stipri ietekmē apstrādes dziļumu. Jau iepriekš minēts, ka traheīdas savā starpās savieno membrānas, kas nodrošina šķidrumu plūsmu starp šūnām.

Šūnām zaudējot mitrumu Torus aizver membrānu, samazinot šķidrumu plūsmu starp šūnām. Lai gan tas daļēji uzlabo koksnes īpašības, tomēr šī parādība samazina piesūcamību. Veicot piesūcināšanu, antipirēns labi izplatās šķiedru virzienā, tikmēr piesūcināšana koksnes dziļumā notiek daudz lēnāk. Lai veicinātu šo procesu tiek pielietotas dažādas metodes, kā vienu no tām var minēt ciklu, kas sevī ietver apstrādi ar tvaiku, kurai seko apstrāde zem spiediena, proti, materiāls tiek ievietots autoklāvā kopā ar antipirēna šķīdumu un noteiktu laiku pakļauts spiedienam. Tvaika iedarbība izjauc membrānas saites un noārda vai atrauj Torusu, tādējādi atbrīvojot poras. Spiediens nodrošina labāku šķīduma kustību perpendikulāri šķiedrām.

Tā pat antipirēna ievadīšanai mērcējot. Šāda procesa laikā izstrādājums tiek iemērkts vannā ar temperatūru 80 līdz 90℃, pēc tam aukstā vannā, antipirēna uzsūce notiek vakuuma dēļ, kas veidojas rodas atdziestot gaisam pēc pārnešanas aukstā vannā. Šādas metodes rezultātā labi tiek piesūcināti ārējie slāņi, tomēr serde piesūcas slikti. Materiālu var apstrādāt pārklājot to ar uzsildītu antipirēna šķīdumu ( līdz 60℃), dzesējot to 12 stundas un atkārtojot procedūru, piesūcināts tiek ārējais slānis, nav vēlami virsmas bojājumi, kā arī apstrāde tiek veikta jau gatavam izstrādājumam.

Dažreiz izmanto difūzijas metodi, proti, materiāls tiek pārklāts ar antipirēna un pastas maisījumu, tā kā koksnē sāļu daudzums ir mazāks, tad antipirēni difundē koksnē, piesūcinot to. Šāda metode atšķiras ar ļoti ilgu apstrādes laiku un prasībām antipirēniem, proti, tiem jābūt sāļu veidā. Pārklājuma veidošana ir daudz vienkāršāks process, kas pārsvarā var tikt veikts ar izsmidzināšanas, uztriepšanas vai krāsošanas palīdzību. Antipirēni tiek pievienoti kādai no degamību samazinošām pārklājumu grupām.

Dažādu antipirēnu darbības principi

Fosfāta antipirēnu darbība notiek to sadalīšanās rezultātā, piemēram, aplūkojot amonija hidrogenfosfāta sadalīšanos temperatūras iespaidā:

(NH₄)2HPO₄→NH₃+NH₄H₂PO₄ (155℃)

NH₄H2PO₄→NH₃+H₃PO₄

2H₃PO₄→H₂O+H₄P₂O₇(170℃)

H₄P₂O₇→2H₂O+P₂O₅

Nedegošas gāzes sadalīšanās procesā rada bikarbonāti, piemēram, NaHCO₃, un sāļu hidrāti, piemēram, CuSO₄*5H₂O, MgCl₂*6H₂O. Kā piemēru var aplūkot nātrija bikarbonātu:

2NaHCO₃→Na₂CO₃+CO₂+H₂O+0.81kJg^-1 (270℃)

Šī reakcija ir ar negatīvu entalpiju un tādēļ tā samazina degšanas temperatūru.

Liesmas izplatīšanos var ietekmēt boraks, tas ir, Na₂B₂O₇*10H₂O, uzskata, ka tas veido aizsargkārtiņu uz koksnes virsmas augstas temperatūras iedarbībā. Brīvos radikālus, kas pārtrauc degšanas ķēdes turpināšanos, sadegšanas fāzē izdala halogenīdi, piemēram, NaCl, KI, NH₄Br un citi. Daudzu jaunāko antipirīnu darbības princips ir komenrcnoslēpums, kas netiek izpausts, tāpat par komercnoslēpumu ir kļuvušas jaunāko antipirēnu pamatvielas un palīgvielas, proti, tiek uzrādīta galvenā darbojošās viela vai vielas grupa un sniegta informācija iegūto sertifikātu.

Antipirēnu ietekme uz koksnes fizikāli mehāniskajām īpašībām

Antipirēni ir plaša vielu grupa, kas sevī ietvert gan organiskus savienojumus, gan neorganiskus. Tāda daudzveidība apgrūtina pētīšanas procesu, jo pastāv vajadzība daudziem ilgstošiem testiem, pie tam ir iespējamas arī dažādu antipirēnu kombinācijas dažādās proporcijās. Tomēr vispārinot antipirēnu darbības principu un izpētot galvenos savienojumus, kas rodas antipirēnu pakļaujot augstām temperatūrām, tika piedāvāts modelis pētījumu bāzei. Tiek pieņemts, ka degamību samazinošās vielas veido skābo katalīzes reakciju, kas samazina liesmas intensitāti un palielina ogles daļu sadegšanas procesā. Tādēļ tiek pētīta koksnes darbība pakļaujot to skābes iedarbībai gan īslaicīgi, gan ilgstoši, kā arī pie paaugstinātas temperatūras.

Dažādām koku šķirnēm ir dažāda pretošanās spēja skābju iedarbībai. Jāmin, ka skujkoki vairākumā gadījumi pretojas skābes iedarbībai labāk nekā lapkoki, tas skaidrojams ar mazāku pentosāna saturu tajos, tā kā lapkoki hemicelulozes sastāvā satur vairāk pentosānu jeb ksilanu, tie ir vairāk pakļauti skābju iedarbībai. Skābju pretestība ir novērojama pie zema un augsta pentosāna satura. Pētīšanas metodes var atšķirties, tomēr vairākumā gadījumu tiek lietota viena sistēma. Paraugs tiek pakļauts ilgstošai skābas vides ietekmei. Var tikt izmantota parauga iemērkšana skābes šķīdumā un izturēšana noteiktu laiku, proti, no mēneša līdz vienam gadam. Skābes šķīdums var atšķiries pēc sastāva un stipruma, visbiežāk izmanto šķīdumu ar 2 līdz 10 % skābes satura. Tā pat izturēšanas apstākļi atšķīrās ar temperatūru un ultravioleto apstarošanu.

Pie augstas skābes koncentrācijas koksnē aizsākas katalīzes darbība, aizsākas karbonhirātu hidrolīze. Lignīnā sākas kondensācijas reakcijas. Šādas ietekmes pakāpi var konstatēt nosakot hemicelulozes un pentosana atlikumu pēc apstrādes. Koksnes stiprības samazinājums ir krass pat gadījumos, kad polisafarīdu polimerizācijas pakāpe samazinās ļoti lēni. Stiprības rādītājus un saharīdu degradācijas ātrumu un pakāpi nosaka vairāki mainīgi faktori, proti, koksnes sākotnējais ķīmiskais sastāvs un vielu proporcijas, šis faktors varat šķirties pat divu vienas šķirnes blakus augošu koku ietvaros, vides apstākļi, proti, temperatūra, mitrums, ultravioletais starojums, kā arī skābes veids un iedarbības mehānisms, koncentrācija.

Lai raksturotu antipirēnu iedarbību uz koksnes stiprību arī kritiskos apstākļos, ir jāizvērtē koksnes darbība dažādos temperatūras apstākļos. Koksnes stiprība un stingums palielinās samazinoties temperatūrai un samazinās pie temperatūras pieauguma. Šī parādība pie konstanta mitruma ir lineāri atkarīga temperatūras intervālā no -50℃ līdz 150℃, pie tam ja uzsilšana nenotiek augstāk par 100℃, tad stiprības izmaiņas ir atgriezeniskas.

Vairākumā gadījumu ir konstatēts, ka mitruma samazināšanās rezultātā stiprības pieaugums ir lielāks par samazinājumu, kas rodas temperatūras ietekmē, tādēļ ir novērojama neliela stiprības palielināšanās. Ciršanas periodu izvēle un koksnes žāvēšanas tehnoloģijas var stipri ietekmēt tās turpmākās mehāniskās īpašības. Temperatūras un antipirēna kopdarbība uz koksnes izstrādājum, var tikt apskatīta no vairākām pozīcijām, proti, temperatūras un antipirēna ietekme uz stiprību antipirēna iestrādes laikā, stiprības rādītāju izmaiņas paaugstinātas temperatūras apstākļos, piemēram, ugunsgrēks, antipirēnu un cikliskas temperatūras izmaiņas ilgtermiņā ietekme uz stiprību.

Apstrādātas koksnes utilizācija

Koksnes utilizācija izsenis ir bijusi vienkārša, proti, sadedzināšana vai sadalīšana smalkākās frakcijās un atkārtota izmantošana. Tomēr mūsdienās šis process vairs nav tik vienkāršs. Koksnes materiāli tiek apstrādāti ar savienojumiem, kas samazina vai novērš to biodegradāciju, tā pat tiek samazināta koksnes degamība, kā arī veidoti kompozīti, kuru sastāvs ir sarežģīts un var radīt kaitīgus izmešus dedzināšanas laikā. Tā kā šobrīd kokmateriāli sāk ieņemt nozīmīgāku tirgus daļu, to ekoloģisko īpašību dēļ, tad tiek pētīti dažādi paņēmieni, kā to aizsargāt pret bioloģisko degradāciju un uguns ietekmi, kā arī tiek veidoti dažādi kompozīti, tomēr utilizācijas problēma ir vēl maz pētīta un nav aktualizējusies.

Nav pieejamas viennozīmīgas informācijas, kā utilizēt apstrādātus kokmateriālus. Iespējams, nerisinot šo jautājumu tagad, proti, pie materiālu izstrādes laikā, nākotnē mēs varam saskarties ar lielu daudzumu materiālu, kuru utilizācija prasīs daudz resursu vai radīs daudz kaitīgu izmešu, bet utilizācijas neveikšana piesātinās gruntis ar toksiskiem savienojumiem. Pētījumi, kas tika veikti vairākās pasaules vietās, parāda, ka sākot ar 1970. gadu tādu vielu kā DDT un PBDE koncentrācija cilvēku taukos un asins sērumā palielinās. Tā pat ir konstatēta halogēnsavienojumu graujošā ietekme uz vidi.

Koksnes ugunsaizsardzībai piemērojamie standarti

Ir izstrādāti un šobrīd tiek ieviesti vienoti standarti materiālu liesmas izplatīšanās īpašību izvērtēšanai. Būvmateriāli tiek klasificēti pēc šo testu rezultātiem. Dzīvojamo un jo īpaši sabiedrisko ēku interjera apdarē drīkst izmantot tādus materiālus, kas ugunsgrēka gadījumā neveicina strauju liesmas izplatīšanos un pastiprinātu siltuma un dūmu izdalīšanos.

Latvijas Republikā antipirēnu pielietošanu reglamentē 2004.gada 17.februāra Ministru kabineta noteikumi Nr.82 “Ugunsdrošības noteikumi” un LBN 201-07 “Būvju ugunsdrošība”. Attiecībā uz koka konstrukciju ugunsdrošības projektēšanu Latvijas Republikā ir spēkā Eiropas standarts LVS EN 1995-1-2:2004 2004 “5.Eirokodekss. koka konstrukciju projektēšana. 1.-2.daļa:Vispārīgi. Konstrukciju ugunsdrošības projektēšana”. Pirms tam spēkā bija normatīvs LBN 201-96, kas paredzēja visu materiālu klasifikāciju pēc to degtspējas (nedegoši, grūti degoši vai degoši) un koks atbilst degošu materiālu grupai.

Tagad spēkā esošais normatīvs nosaka septiņas būvmateriālu uguns reakcijas klases (A1, A2, B, C, D, E, F). Koks ietilpst D klasē. Tāpēc kokmateriāliem no ugunsdrošības viedokļa ir jāpievērš īpaša uzmanība. Apstrādājot koku ar dažādiem antipirēniem, iespējams iegūt uzlabojumu to iekļaut C un pat B klasē. Šī jaunā klasifikācija ņem vērā ne tikai materiāla masas izmaiņas, bet arī daudzus citus kritērijus – temperatūras izmaiņas, siltuma daudzuma izmainīšanos, dūmu, degošu pilienu izdalīšanos un citus faktorus.

Antipirēnu pielietošanai piemērojamie standarti

Pēc LBN 201-07 “Būvju ugunsdrošība” visu ugunsdrošības pakāpju ēkās spārēm, latojumam un jumtu segumam atļauts izmantot degošus materiālus. Šajā gadījumā jumta spārēm un latojumam (izņemot 5. ugunsdrošības pakāpes ēkas) nepieciešama pretuguns apstrāde, kuras kvalitātei jābūt tādai, lai pārbaudē pēc ST SEV 4686-85 prasībām masas zudums nepārsniedz 25%. Pamatojoties uz noteikumiem Nr.82 “Ugunsdrošības noteikumi” ar ugunsdrošiem aizsarglīdzekļiem apstrādāto materiālu degtspēju pārbauda pēc aizsarglīdzekļu ražotāja vai apstrādes darbu izpildītāja noteiktā garantijas termiņa beigām. Ja termiņš nav noteikts, pārbaudi veic ne retāk kā reizi trijos gados un ja konstatēts ugunsdrošo aizsargīpašību zudums, apstrādi ar ugunsdrošiem aizsarglīdzekļiem veic atkārtoti.

Būvprojektā paredzēto konstrukciju pretuguns aizsargapstrādi veic vienlaikus ar ēku vai būvju būvniecību. Skatuvju, šņorbēniņu un bēniņu koka konstrukcijas, kā arī degtspējīgas dekorācijas un skatuves noformējumu apstrādā ar pretuguns aizsargvielu, ko apliecina, sastādot aktu. Antipirēnu klasifikācija pēc to aizsardzības efektivitātes agrāk notika pēc Latvijas valsts standarta LVS 238 “Koksnes aizsarglīdzekļi. Testēšanas metodes”. Šīs standarta testa metode pamatojas uz ar antipirēnu apstrādātu paraugu masas zuduma kontroli, kas nosaka: ja masas zudums testa laikā ir līdz 9%, tad aizsarglīdzeklis pieskaitāms pie materiāla, kas nodrošina 1.grupas aizsardzības efektivitāti (kokmateriāls grūti degošs). Ja masas zudums ir robežās no 9..25%, tad tiek piešķirta 2.grupa (ierobežota liesmas izplatība pa materiāla virsmu – reāla ugunsgrēkā dod tikai 20..25% efektivitāti un šis mazais efekts tik pat kā nav jūtams).

Ēkas, būves, kā arī ar 1.tipa ugunsdrošām sienām norobežotās ēku un būvju daļas (ugunsdrošības nodalījumus) pēc to ugunsdrošības klasificē ugunsdrošības pakāpēs. Ēku, būvju un ugunsdrošības nodalījumu ugunsdrošības pakāpi nosaka galveno konstrukciju minimālās ugunsizturības robežas un degtspējas grupas. Atkarībā no pielietotā antipirēna markas un uzklātā daudzuma izšķir kokmateriālu degtspējas grupas, pēc kurām var noteikt ugunsdrošības klases.

Mūsdienu tirgū pieejamie antipirēni no agrāk pieņemtās klasifikācijas pēc degtspējas grupām ir pārklasificēti atbilstoši uguns reakcijas klasēm, izmantojot LVSEN 13823 “Būvizstrādājumu testēšana pēc to reakcijas ar uguni – Būvizstrādājumi izņemot grīdas segumus, kas pakļauti atsevišķa degoša priekšmeta siltuma ietekmei”, LVS EN 11925 – 2 “Uguns reakcijas testi – Būvizstrādājumu aizdedzināmība no tiešas liesmas iedarbības – 2.daļa: Atsevišķa liesmas avota tests” un LVS ISO 9239 – “Reakcija uz uguni – Liesmas izplatīšanās pa horizontālu grīdas segumu sistēmas virsmām – 1.daļa: Liesmas izplatīšanās, izmantojot siltuma starojuma avotu”.

Izmantotie informācijas avoti

Bukšāns E. (2010). Koksnes materiālu ugunsdrošību ietekmējošie faktori un uguns reakcijas prognozēšana. Jelgava: LLU. 127 lpp.
Būvmateriāli (1972). Rīga: Zvaigzne. 326 lpp.
Jelgavas Amatniecības vidusskola. (2008). Mācību priekšmets: materiālu mācība. 61 lpp.
Koshizuka T., Ishikawa T. (2005, Nr. 177.). Structural decay and flame retardancyof wood as a natural polymer: Combusted Science un Technology. 819-842.lpp.
Kreišmanis K. (1967). Koka konstrukciju aizsardzība: Liesma. 172 lpp.
LBN 201-10 „Būvju ugunsdrošība”.
LBN 201-96 „Ugunsdrošības normas”.
LeVan S L., Winandy J E. (1992). Effects of fire retardant treatments on woodstrength. Madison: USDA Forest Service.
LVS EN 1995-1-2:2004 „5.Eirokodekss. koka konstrukciju projektēšana. 1.-2.daļa:Vispārīgi. Konstrukciju ugunsdrošības projektēšana”.
MK noteikumi Nr.82 „Ugunsdrošības noteikumi”.
Ozoliņš A. (2005). Praktiskā koksne: Jumava. 95 lpp.
Ulpe J., Kupče L. (1991). Koka un plastmasu konstrukcijas: Zvaigzne. 303 lpp.