Pamatne un būvpamati

Pamati ir viens no ēkas galvenajiem konstruktīvajiem elementiem. Tie izvietoti zemāk nekā zemes virsmas līmenis un paredzēti būves slodzes pārnešanai uz pamatni. To uzdevums ir pārnest būves slodzi uz pamatni tā, lai pamatne netiktu pārslogota un nerastos nepieļaujami liela un nevienmērīga būves sēšanās. Pamati ir ļoti būtisks ēkas konstruktīvais elements, kas lielā mērā ietekmē ēkas normālu ekspluatāciju un ilgmūžību.

Ēkas pamatiem var būt dažāda konstrukcija, un tie var būt izgatavoti no dažādiem materiāliem. Tos var iedalīt vairākos veidos. Robežvirsmu starp ēkas pamatiem un to virszemes daļu sauc par pamatu augšdaļu, bet pamatu apakšējo virsmu, kas balstās uz būvpamatnes, par pamatu pēdu. Pamatu pēda var būt paplašināta, lai gan mazstāvu ēku celtniecībā tas nepieciešams samērā reti. Par pamatu elementiem parasti tiek uzskatīts arī virspamats (cokols), ēkas apmale un horizontālā hidroizolācija. Visbiežāk pamatus veido vienādā biezumā visā augstumā vai arī nedaudz sašaurinātus uz augšu. Atstatumu starp pamatu pēdu un to augšmalu sauc par pamatu augstumu, bet atstatumu starp pamatu pēdas līmeni un ēkai piegulošās zemes virsmas līmeni par pamatu iebūves dziļumu.

Ēkas pamatiem tiek uzstādītas šādas prasības:

• pietiekama stiprība;
• nepieciešamā salizturība, jo pamati atrodas grunts sezonas caursalšanas zonā;
• noturība pret paaugstinātu vides mitrumu, gruntsūdeņu ietekmi;
• ekonomiskums;
• pēc iespējas augstāka industrialitāte.

Pietiekama stiprība pamatiem ir nepieciešama, jo, pirmkārt, tie ir ēkas daļa, kura pārnes ēkas slodzi uz būvpamatni, un tiem ir jāveic šī funkcija bez noturības zaudēšanas un izmainīšanās. Otrkārt, pamati atrodas gruntī, kur gruntij sasalstot, uz pamatiem iedarbojas grunts kūkumošanās, kura pamatus var izcilāt, ja tie nav iebūvēti pietiekošā dziļumā vai atraut pamatu pēdu no pārējās pamatu daļas. Šādos gadījumos var rasties arī lieces spēki, tāpēc pamatiem jābūt izturīgiem arī liecē. Stiprību nodrošina ar būvmateriāliem, kuri atbilst šīm prasībām, ar pietiekami augstu stiprību spiedē un liecē – betons, pildbetons, laukakmeņi, koks, un lietojot kvalitatīvus būvizstrādājumus.

Prasība par salizturību izriet no tā, ka pamati tiek iebūvēti zonā, kura pastāvīgi sasalst un atkūst un šāda iedarbība uz jebkuru būvmateriālu un būvelementu ir kaitīga. Ir jāizvēlas būvmateriāli, kuri iztur pēc iespējas vairāk sasaldēšanas un atsaldēšanas ciklu. Tā kā pamati tiek iebūvēti gruntī, tos skar dažādi gruntsūdeņi, kuri uz pamatiem iedarbojas ar mitrumu, bet tie var būt arī agresīvi, bojāt pamatus.

Pamati var sākt korodēt, tāpēc ir jāizvēlas būvmateriāli, kuri ir pēc iespējas izturīgāki pret mitruma iedarbību, nezaudējot noturību, struktūru un funkcionalitāti. Var apstrādāt būvmateriālus ar speciālām ķīmiskām vielām vai lietot dažādus hidroizolācijas materiālus. Pēc iespējas augstāku industrializāciju panāk, lietojot iepriekš rūpnīcā izgatavotus būvmateriālus, pēc iespējas mazāk veidojot uz vietas būvlaukumā. Tā, piemēram, lietojot dzelzsbetona saliekamas konstrukcijas vai izmantojot rūpnieciski ražotu betonu. Augstāka industrializācijas pakāpe saīsina būvniecības perioda ilgumu, ir nepieciešami mazāk dažādu materiālu un arī darbinieku būvlaukumā.

Būvpamatne ir grunts slāņi, kuri uzņem ēkas slodzi, kas tai tiek nodota caur pamatu. Būvpamatnei ēkas robežas jābūt viendabīgai, lai nerastos nevienmērīga sēšanās, kas izsauc plaisu rašanos pamatos un sienas. Plaisas rašanās notiek arī tad, ja būvpamatne tiek izskalota. Laba būvpamatne ēkas slodzes iedarbībā nedrīkst pārāk stipri deformēties un ēkas robežās tai vēlams būt pēc iespējas viendabīgākai. Vāja vai neviendabīga būvpamatne sekmē neviendabīgu ēkas sēšanos, kas izraisa plaisu veidošanos. Tomēr visbiežāk ēkas nevienmērīgu sēšanos sekmē atrašanās vienlaicīgi gan uz dabiskas grunts, gan uz uzbērtas grunts, vai arī uz labas nestspējas grunts ar vājas grunts (kā kūdras, dūņu) ieslēgumiem. Ēkas būvēšana uz šādas būvpamatnes nav pieļaujama, tāpēc pirms ēkas būvēšanas būvpamatne ir jāpastiprina.

Par būvniecībai ļoti labu grunti var uzskatīt vidējas un rupjas frakcijas smilti, ja gruntsūdeņu līmenis ir zemāks par 3 m. Par sliktu tiek uzskatītas vājas nestspējas gruntis, piemēram, kūdra ar gruntsūdeņiem tuvu zemes virsmai. Jāņem vērā, ka grunts sastāvs ne vienmēr būs viendabīgs visā apbūves teritorijā, īpaši, ja tiek būvēts lielāks objekts. Tas nozīmē, ka viena mājas daļa var atrasties uz stabilas grunts, kamēr cita – uz vājas. Atkarībā no grunts sastāva un gruntsūdeņu līmeņa, kā arī ēkas apjoma un rakstura būvprojektā tiek aprēķināti paši piemērotākie būves pamati, tiek norādīti to optimālie izmēri.

Vāja nestspēja piemīt dūņainām gruntīm. Tām ieteicams izmantot pāļu tehnoloģiju it visam – ēkai, grīdām, komunikācijām, īpaši kanalizācijai. Visnepatīkamākais variants, ja grunts sastāv no kūdras, šādās vietās neiesaka būvēt. Tomēr parasti ģeologs var ieteikt kādu risinājumu konkrētajai situācijai. Ja ir nestabila grunts, tiek ieteikts noņemt zemes virskārtu, kura nav atbilstoša mājas būvēšanai, virsū uzbērt smilti un to noblīvēt. Otrs, pēdējā laikā biežāk izmantotais risinājums, ir mājas būvēšana uz pāļiem. Protams, jāņem vērā, ka ikviens šāds risinājums izmaksās dārgāk nekā mājas būvēšana labā un piemērotā vietā.

Mālainās gruntis sausā, maz samitrinātā stāvoklī ir labas būvpamatnes, bet, iesūcot mitrumu, tās no cieta stāvokļa pāriet plastiskā stāvoklī, kļūst plūstošas un ēku balstīšanai vairs neder. Uzsūcot mitrumu tas izplešas un žūstot sarūk. Šajā procesā māls cilājas (kūkumojas, uzbriest). Sevišķi tas izpaužas tad, kad māls sasalst- tad mālam stipri palielinās tilpums un ap ēkas pamatiem izveidojušies sasalušas grunts apgabali rada spiedienu uz pamatiem, kas tos deformē.

Palielināt būvpamatnes grunts nestspēju un uzlabot citas tās īpašības individuālajā būvniecībā var ar šādiem paņēmieniem:

• sablīvējot būvpamatnes grunti (paņēmiens efektīvs līdz 5-15 cm dziļumam);
• ieblietējot būvpamatnes gruntī šķembas, oļus vai citus būvgružus (paņēmiens efektīvs līdz 20-40 cm dziļumam);
• ierīkojot rupjas vai vidēji rupjas smilts, grants, oļu vai šķembu spilvenu (pabērumu).

Projektējot būvpamatnes, tām tiek izvirzītas šādas prasības:

• pietiekami augsta nestspēja;
• stabilitāte jeb nekustīgums;
• maza saspiežamība;
• viendabīgums;
• ūdens izturība;
• salturība.

Grunts virskārta parasti neatbilst izvirzītajām prasībām, jo satur dažādus organiskus piemaisījumus (augsne), ir uzirdināta cilvēku, dzīvnieku vai citu procesu rezultātā, pakļauta intensīvai ūdens un temperatūras iedarbībai. Tādēļ virskārta tiek noņemta.

LBN 207 – 01 “Ģeotehnika. Būvju pamati un pamatnes” 3.pants nosaka, ka pamatus un pamatnes projektē pamatojoties uz:

• būvniecībai nepieciešamās ģeodēziskās, ģeotehniskās un hidrometeoroloģiskās izpētes rezultātiem;
• informāciju par būves izmantošanas veidu, konstruktīvajām un tehnoloģiskajām īpatnībām un slodzēm uz pamatiem, kā arī par būves ekspluatācijas apstākļiem;
• pamatu iespējamo variantu tehniski ekonomisko salīdzinājumu, optimālu pamatnes pretestības un deformatīvo īpašību un pamatu materiālu fizikāli mehānisko īpašību izmantošanu, kā arī ietekmi uz blakus esošajām pazemes un virszemes būvēm.

Pamatu veidi

Pēc konstrukcijas veida izšķir šādus pamatus:

• lentveida;
• stabveida;
• pāļu;
• vienlaidu plākšņu.

Vieni no izplatītākajiem ir lentveida pamati. Tie veidoti kā vienlaidus balsta konstrukcijas. Lentveida pamati ir vienāda augstuma un biezuma pa visu mājas perimetru, tie ir arī zem visām nesošajām iekšējām sienām. Pamatu platums ir atkarīgs no grunts īpatnībām, taču tiem jābūt ne šaurākiem par sienas platumu un ne šaurākiem par 40-50 cm, ja pamatu būvniecībā tiek izmantoti laukakmeņi, ķieģeļi vai izdedži. Par optimālu tiek uzskatīts platums, kas par 5 cm pārsniedz sienas platumu kopā ar apmetumu. Šo pamatu veidu neizmanto mitrās vietās ar augstu gruntsūdeņu līmeni, tie piemēroti vietām ar labu, stabilu grunti. Ieteicami lielām mājām ar dzelzsbetona pārsedzēm un masīvām sienām.

Mazstāvu ēku celtniecībā labi noder lentveida monolītie dzelzsbetona pamati. Viena no monolīto pamatu priekšrocībām ir vienkāršotas pazemes daļas hidroizolācijas tehnoloģijas. Monolītā konstrukcija, kas būvēta no ūdensizturīga betona, ir labs šķērslis gruntsūdeņiem un mitrumam. Monolītbetona pamati tiek veidoti no vienlaidu betona masas bez šuvēm, ar vai bez metāla stiegrojuma, tos izlej tieši būvlaukumā. Šķidro masu iepilda iepriekš izgatavotās koka vai saplākšņu veidnēs, kuras pēc masas sacietēšanas izņem. Monolīto pamatu priekšrocības slēpjas ne tikai to noturībā un ilgmūžībā, bet arī tajā, ka tie der jebkuras formas māju būvniecībai.

Saliktie pamati sastāv no pamatnes un dzelzsbetona bluķiem, kam ir taisnstūra vai trapeces veida forma. Tos liek uz kārtīgi sagatavotas un noblietētas smilšu pamatnes. Ja šādi pamati tiek būvēti vājās gruntīs, tad izturības paaugstināšanai liek 100-150 mm platas dzelzsbetona joslas vai 30-50 mm platas armētas šuves. No betona blokiem salikto pamatu platumam tāpat jābūt sienu biezumā, bet to platums nedrīkst būt mazāks par 300 mm.

Stabveida pamati ir 1,5 -2 reizes lētāki, nekā lentveida pamati. To pamatelements ir balsts, kas var būt no koka, akmens, ķieģeļiem, betona vai dzelzsbetona. Betona stabiem parasti visā augstumā iestrādā stiegrojumu, tos var izveidot uz vietas būvlaukumā iepriekš izveidotajās veidnēs. Vieta starp stabiem tiek pārklāta ar sijām, uz kurām pēc tam tiek būvētas nesošās sienas un būves konstrukcija. Īpaša vērība šādu pamatu projektēšanā jāpievērš tam, lai slodze no būves uz pamatiem tiktu sadalīta pēc iespējas vienmērīgāk. Šīs konstrukcijas izmantojamas mazstāvu apbūvē.

Stabu pamati paredz stabu izbūvi visos stūros, sienu krustošanas vietās un citos punktos ar paaugstinātu slodzi. Tie ir ekonomiski, droši, neprasa papildus hidroizolācijas darbus, tomēr tos var izmantot tikai vieglas konstrukcijas mājām. To priekšrocība ir ne tikai to zemās izmaksas, bet arī tie būtiski samazina darbu darbietilpību un nulles cikla darbu ilgumu(aptuveni divās reizēs).

Pāļu pamatus labāk izvēlēties, ja būtiskas slodzes jānodod vājai gruntij. Pāļi var būt darināti no koka, tērauda, betona, dzelzsbetona un dažādām šo materiālu kombinācijām. Slodzes nodošana gruntij iespējama divos veidos. Piemēram, pāļi iet caur vāju grunti, atduras cietajos slāņos un nodod tiem būves virszemes daļas slodzes. Slodzes var nodot arī caur tā dēvētajiem piekarpāļiem, kam sānu virsmas saskaras ar grunti aizbēršanas procesā. Izmanto divu veidu pāļus. Iedzenamie pāļi ir jau iepriekš izgatavoti, tos gruntī iedzen ar veseri vai ar vibrācijas metodi. Tiek lietoti arī pildpāļi, kurus veido ar betonu vai dzelzsbetonu, gruntī aizpildot iepriekš sagatavotus urbumus.

Pāļu pamatu priekšrocības:

• neliels zemes darbu apjoms;
• nav jāveic speciāli ūdens novades pasākumi no pamatiem;
• tiek patērēts mazāk betona.

Plātņveida pamatus izklāj zem visas mājas. To biezumam jābūt vismaz 10 cm. Plātņveida pamatus parasti izmanto vieglām vienstāva ēkām. Tos var būvēt uz uzbērtas vai sliktas nestspējas grunts. Šādi pamati labi pielāgojas grunts kustībām, turklāt tie labi pasargā pagrabtelpas no iespējamās gruntsūdeņu sūkšanās. Tajos sagaidāmas lielas pamatu deformācijas un sala radīti izcilājumi, jo grunts neviendabīgie slāņi uz temperatūras svārstībām reaģēs dažādi.

Šādus pamatus sauc arī par peldošajiem pamatiem, jo pamatu deformāciju vai grunts kūkumošanās spēku iedarbībā plātņveida pamati pārveidojas kopā ar grunti un līdz ar to plaisas ēkas sienās neveidojas. Tomēr šādu pamatu izveidošanai jāpatērē liels betona un stiegrojuma daudzums, un to izgatavošana ir sarežģīta arī no darbu veikšanas viedokļa, tādēļ šādus pamatus iesaka tikai mazstāvu ēkām un tikai tad, ja cits risinājums nav iespējams.

Latvijā pēdējā laikā betona ražošanas firmas piedāvā tādu betona veidu kā fibrobetons. Tas ir betons, kurā vienmērīgi izkliedētas metāla fibras (skaidiņas), kuras aizvieto parasto stiegrojumu. Tas atvieglo un paātrina betonēšanas procesu, jo vairs nav nepieciešami metināšanas darbi un lielais metāla daudzums stiegrojumam.

Pamatu izvēles kritēriji

Mājas pamatu veida izvēli ietekmē ne tikai grunts sastāvs, bet arī mājas plānojums. Ja zem mājas paredzēts pagrabs, tad jābūvē lentveida pamati, savukārt, ja pagraba zem mājas nebūs, ekonomiski izdevīgāki ir stabveida pamati, kam ir mazāks materiālu patēriņš. Lai gan lentveida pamati ir stingrāki nekā stabveida, ģimenes māju būvniecībā tas nav būtiski, jo slodzes uz pamatiem nav lielas.

Nestabilās gruntīs piemēroti ir plātņveida pamati ar dubulto stiegrojumu vai īso pāļu pamati. Gruntij svārstoties, pamatu plātne pārvietojas kopā ar māju virs tās, un deformācijas plaisas sienās nerada. Taču šāda veida pamati izmaksā dārgi. Var ierīkot arī skrūvpāļu pamatus, ko izskrūvē cauri vājajam grunts slānim līdz drošai pamatnei, bet tas ir dārgs risinājums.

Ja ēkā paredzēts ievietot siltās grīdas, plātņveida pamatu izbūvē jāievēro dažas tehniskas nianses. Plātņveida pamati gan ir dārgāks veids nekā pamatu izbūve no gataviem dzelzsbetona elementiem, toties daudzos gadījumos stabilāks, līdz ar to optimālāks veids. Bloku pamati ir lielisks risinājums, ja ēka tiek būvēta labās un nestspējīgās gruntīs. Jārēķinās, ka jebkuri bloki pirmajā gadā pēc ēkas uzbūvēšanas nedaudz “staigās”.

Bloku lielākā priekšrocība ir montāžas ātrums, privātmājai ar blokiem pamatus iespējams izveidot pat vienas dienas laikā. Visvienkāršāk mājai pamatus var veidot no bijušo ēku sastāvdaļām – betona blokiem. Pamatiem noderīgas būvdetaļas var iegādāties arī būvfirmās, kas specializējas ēku demontāžā. Būvējot no betona blokiem, netraucēs, ja daļa no tiem nebūs veseli, jo pamatus var mūrēt arī no šo bloku daļām. Jāraugās vienīgi, lai stūrus veidotu bloku veselie gali.

Guļbaļķu ēku var balstīt arī uz stabiņiem, ja tie izvietoti atbilstoši prasībām, tomēr ieteicamākie ir lentveida pamati aptuveni 250 -300 mm biezumā. Paneļu ēkām vēlamākais variants ir lentveida pamati ar betonētu vidu. Tomēr šobrīd visbiežāk tiek lietoti vienkāršie lentveida pamati. Tiek izmantoti arī laukakmeņu pamati.

Senčiem it kā bija ļoti vienkārši – izraka būvbedri, uzcēla guļbūvi un dzīvoja. Tomēr jārēķinās arī ar to, ka lielie akmeņi staigā. Izraktajā tranšejā tos ievietoja vai nu vispār bez javas, vai arī vājā kaļķu javā, un tikai virszemes daļā akmeņus savā starpā sasaistīja ar javu. Ekspluatācijas laikā, palielinoties ēkas masai, palielinās arī spiediens uz pamatiem un akmeņi izspiežas uz sāniem, radot pamatu deformāciju (sēšanos).Arī gadījumos, kad pamatu grunts ir mālainā vidē, to pamatus ieteicams izklāt ar smilti.

Mūsu priekšteči ēku pamatos nelika lielus laukakmeņus, jo tie sāka staigāt. Tomēr šodien lauku mājā arī šie pamati ir izdevīgi, it sevišķi, ja akmeņu ieguves vieta ir paša apartie lauki. Ceļmalā stāvošās laukakmeņu kaudzes ir privātīpašums – ar to jārēķinās, ja vēlaties ņemt laukakmeņus no tām savas jaunbūves pamatiem.

Pamatu izbūves tehnoloģija

To, kādi būs mājas pamati, lielā mērā nosaka zemes gabala grunts sastāvs un gruntsūdens līmenis. Tāpēc pirms pamatu izbūves jāveic grunts ģeoloģiskā izpēte, lai, balstoties uz ģeologu slēdzienu, konstruktors varētu aprēķināt un izstrādāt visveiksmīgāko pamatu risinājumu. Izpēti veic speciālas firmas, kas ar to nodarbojas. Grunts izpēte nav dārgs process, ļoti ieteicams to veikt jau pirms iecerētā zemes gabala iegādes. Ir arī gadījumi, kad ģeologs pēc izpētes pasaka, ka kādā vietā māju būvēt nevajadzētu. Parasti gan risinājums ir atrodams un ģeologs to uzreiz piedāvā. Visbiežāk risinājums tiek atrasts.

Pēc ģeoloģiskās izpētes tiek izstrādāts pamatu projekts. Pamatu izbūve vislabāk izdosies, ja darbus uzticēs profesionāļiem. Konstruktori apsver, kāda veida pamatus labāk likt konkrētajā vietā. Projektēšanu veic saskaņā ar spēkā esošiem normatīviem. Kad tas viss ir izdarīts, var sākties būvdarbi.

Uzsākot pamatu būvi, jānosaka un jāiezīmē dabā mājas pamatu augstuma atzīme un jānovieto tie pareizi attiecībā pret īpašuma robežām. Lielajās būvēs to dara pieaicināti mērniecības speciālisti ar globālām satelīta pozicionēšanas sistēmām, kas dažu minūšu laikā nosaka katra atsevišķa punkta atzīmi (ar precizitāti līdz 1 cm). Līdzīgi var rīkoties arī privātmāju būvnieki, bet taupīgākie no viņiem joprojām iztiek ar sentēvu metodēm, proti, ēkas asis nospraužot ar garu mērlenti, metra mēru, svērteni, mietiņus un auklām. Ja projektā nav dotas augstuma atzīmes, pamatu un būves augstums jānosaka attiecībā pret esošajiem teritorijas paaugstinājumiem vai zemienēm, ievērojot arī būves novietojumu pret tuvumā esošiem ceļu paaugstinājumiem. Zemienē uzceltas būves pamatus apdraudēs augstie gruntsūdeņi un no pauguriem lejup satekoši lietus ūdeņi.

Šis process ir ļoti atbildīgs, jo no tā atkarīga ne tikai pašu pamatu pareiza uzstādīšana, bet arī visas ēkas pareiza piesaiste zemes gabalam un ģeometriskā precizitāte. Mājas būvniecība sākas ar būvpamatnes sagatavošanu, nostiprinot dabisko pamatni vai veidojot mākslīgo – piesūcinot grunti ar cementu, silikātiem, bitumenu vai darvu. Tomēr ģimenes mājas būvniecībā vēlams izmantot tikai dabiskās pamatnes, jo mākslīgas būvpamatnes veidošana ir darbietilpīga un dārga.

Pamatu veidošanu sāk ar tranšejas izrakšanu, ko var darīt gan ar ekskavatoru, gan arī rakt ar lāpstu. Tranšeju rakšanas darbus jāveic īsi pirms būvdarbu uzsākšanas, lai zeme žūstot nebirst atpakaļ, un tās nepārpludina lietus ūdeņi. Ja nepieciešams, tranšeju malas nostiprina ar speciāliem veidņiem un ieliek pagaidu spraušļus. Jāņem vērā, ka pēdējos 15-20 cm obligāti jārok ar lāpstu, lai augsne nebūtu uzirdināta. Tad tranšejā ieber 10-15 cm biezu rupju smilšu vai šķembu kārtu, kas darbosies kā drenāžas kārta.

Monolīto pamatu izbūvi sāk ar veidņu izlikšanu. Privātmāju pamatiem veidņus parasti gatavo no sanaglotiem dēļu klājiem vai saplākšņa loksnēm, sienas stiprina ar koka karkasu, pret izspiešanu nodrošinoties ar regulāri savilktiem vītņstieņiem. Šādi rīkojoties, veidņu materiālu var izmantot atkārtoti. Tos izliek pēc pamatu biezuma, pēc tam ieliek un sasaista armatūru (ierīkojot monolītos lentes pamatus, īpašu uzmanību pievērš to stiegrošanai, jo pareizs izvietojums un siešana ir priekšnosacījumam visas nākamās būves noturībai) un ielej betonu.

Pirms ķerties pie sienu būvēšanas, uz pamatiem ieliek hidroizolāciju. Pastāv vairāki hidroizolācijas darbu un hidroizolācijas materiālu veidi, kuru tieši izvēlēties – speciālisti nosaka katrā konkrētā gadījumā. Hidroizolācijas darbi prasa no izpildītājiem augstu kvalifikāciju un uzmanību, jo viens “nepareizi izstrādāts” konstrukcijas apgabals var novest pie tā, ka visiem hidroizolācijas darbiem kopumā nebūs nekāda efekta. Kvalitatīva hidroizolācija atbrīvos no mitruma radītās negatīvās iedarbības problēmā, kā arī novērsīs pelējuma un sēnīšu rašanos.

Hidroizolācija ir nepieciešama, lai grunts mitrums nepaceltos uz ēkas konstrukcijām. Parasti pietiek, ja hidroizolācijas materiālu ievieto starp pamatu augšējo daļu un ēkas ārsienu. Uz zemes virskārtas pa visu pamatu perimetru veido ap 70 cm platu betona apmali, kuras vēlamais slīpums ir daži milimetri uz metru, kas atvirzīs nokrišņus no ēkas sienām. Mājas sienas būvē ar nelielu pārkari pār pamatiem un pamatu virszemes daļu siltina. Pamatu virszemes augstums ir atkarīgs no projekta. Pagraba būvēšana krietni vien sarežģī pamatu izbūvēšanas procesu. Ja pagrabs ir ap 3 metru dziļš, var parādīties gruntsūdeņi un ir svarīgi tos pareizi atsūknēt. Rokot būvbedres 4,5 un vairāk metru dziļumā, jāveido būvbedres atbalsta sienas un nepieciešamības gadījumā jāenkuro tās ar enkurpāļiem.

Lai arī cik kvalitatīvi liktos veiktie hidroizolācijas darbi, vienalga nāksies parūpēties par drenāžas ierīkošanu. Drenāža – tā ir pasākumu sistēma gruntsūdeņu novadīšanai un ūdens likvidēšanai no zemes virsmas. Bieži vien pamatu drenāžu vai pagraba drenāžu nākas plānot vēl līdz to izbūves sākumam, jo ne ar visu tehniku var strādāt zemē, kas aizlieta ar ūdeni. Pagrabu drenāža, tāpat kā pamatu drenāža, ir parasta lieta, jo vairumā gadījumu, ja ierok dziļāk, pagrabs pārvēršas par nepavisam skaitu baseinu. Drenāža pagrabā var ietvert sevī sākotnēju ūdens nosūkšanu ar sūkņiem (ja ūdens ir pavisam daudz), kā arī drenāžas cauruļu sistēmas uzbūvi.

Drenāžas uzbūve ir sekojoša: speciālas drenāžas plastikāta caurules savāc ūdeni no zemes virsmas, ūdens notekām, grunts, novada to speciālos kolektoros vai vienkārši dabīgās ūdenskrātuvēs. Iekšējā drenāža ir nedaudz sarežģītāka tehniskā ziņā, bet pilnvērtīgai iekšējās drenāžas sistēmas funkcionēšanai to nepieciešams savienot ar ārējo sistēmu, kura novadīs ūdeni savākšanas vietās.

Svarīgi zināt, ka jebkura elementa montāžas kļūdas neizbēgami ved pie tā darbības traucējumiem, tāpēc drenāžas sistēmu projektēšana un izveide ir profesionāļu darbs. Noprojektētas saskaņā ar zemesgabala apkārtnes īpatnībām un profesionāli samontētas drenāžas sistēmas novērš tādas problēmas kā pagrabu, garāžu appludināšana ar ūdeni, mitruma parādīšanās pirmajā stāvā, pamatu apledošana un pat peļķu veidošanās būvei pieguļošajā teritorijā. Pēc tam gruntī un virszemē esošo pamatus siltina ar polistirolu, veic cokola apdari – pielīmē armatūras sietu un noklāj ar izturīgu apmetumu.

Izmantotie informācijas avoti

• Abc.lv. (2021). Letveida pamati paša rokām [tiešsaiste]. Pieejams: https://abc.lv/raksts/lentveida-pamati-pasa-rokam-05d0bd1b35
• Abc.lv. (2008). Pamati ģimenes mājai. Kādus izvēlēties? [tiešsaiste]. Pieejams: http://www.abc.lv/?id=buvdarbi_remonts_materiali&page=10&template=abc_raksts&article=pamati
• Hengēns P., Vanforss H. (2007). Būvējam māju no A līdz Z. Rīga: Zvaigzne ABC. 245 lpp.
• Inspectapedia.com. Vertical foundation movement diagnosis [tiešsaiste]. Pieejams: http://www.inspectapedia.com/structure/FoundationMoveVertical.htm
• Konferenču materiāls Ēku restaurācija, sanācija un fasāžu renovācija (2012). Rīga: Sakret, VWS, RTU u.c.
• Kops L. (2008.) Būvniekiem: Rīga.
• LBN 207-01. (2001). Ģeotehnika. Būvju pamati un pamatnes.
• Noviks J. (2001). Būvdarbi III. Rīga: ISAVE. 245 lpp.
• Noviks J. (2002, Nr. 9). Kļūdas mājas būvniecībā. Pamati: Praktiskā būvniecība. 36.-38. lpp.
• Noviks J. (2002, Nr. 10). Kļūdas mājas būvniecībā. Pamati: Praktiskā būvniecība. 36.-39.lpp.
• Noviks J. (2002, Nr. 11). Kļūdas mājas būvniecībā. Pamati: Praktiskā būvniecība. 32.-33.lpp.
• Noviks J. (2006). Ģimenes māja I. Rīga: SIA ”Tehniskā grāmata”. 263 lpp.
• Noviks J. (2008). Būvdarbi I. Rīga: ISAVE. 302 lpp.
• Rūsiņa L. (2008). Kādi ir galvenie riski un kļūdas pamatu projektēšanā un izbūvē: Būvēt. 16.-18.lpp.
• Varupats.lv. Pamati mājai – kā to paveikt? [tiešsaiste]. Pieejams: https://varupats.lv/pamati-majai-ka-to-paveikt/
• Vogorodah.ru. (2016). Утепление фундамента пенополистиролом [tiešsaiste]. Pieejams: https://www.vogorodah.ru/uteplenie-fundamenta-penopolistirolom/