Centralizētā ūdensapgāde

Rīgas iedzīvotāji jau tradicionāli izmantojuši centralizēto ūdensapgādi. Piemēram, pirmās neatkarīgās republikas laikā Rīgas centrālajā daļā centralizētā ūdensapgāde bija obligāta. Mūsdienās katrs var izvēlēties sev piemērotāko risinājumu, taču centralizētajai ūdensapgādei ir vairākas būtiskas priekšrocības. Rīgas ūdens (RŪ) var garantēt normatīviem atbilstīgu ūdens piegādi katru dienu.

Pilsētas apgādei ar ūdeni tiek izmantots apstrādāts virszemes ūdens no Daugavas, arī pazemes ūdens. Kvalitāti nodrošina regulāras pārbaudes, analizējot ūdeni no 50 dažādām vietām pilsētā, tādējādi iespējams pārbaudīt ūdeni praktiski no patērētāja ūdenskrāna. Vietas ir identificētas, tās apstiprinājusi Sabiedrības veselības aģentūra, un pārbaudes tiek veiktas ar noteiktu periodiskumu. Tādēļ centralizētās ūdensapgādes sistēmai nav nepieciešami papildus klienta uzstādīti filtri, ja vien mājas ūdensapgādes sistēmas caurules nav novecojušas. Vecās mājās, kur caurules ir aizaugušas, izmantojami paši vienkāršākie patronu filtri, kas aizkavēs korozijas produktu nonākšanu caur ūdenskrānu pie ūdens lietotāja.

Lai pievienotos RŪ kanalizācijas un ūdensvada tīklam, potenciālajam klientam vispirms RŪ tehniskajā daļā jānoskaidro, vai tas iespējams. Ja šāda iespēja ir, jāraksta iesniegums – pieprasījums tehnisko noteikumu izsniegšanai, tajā jānorāda pasūtītājs, objekts un nepieciešamais ūdens patēriņš. Cenas par centralizētā ūdensvada pievienošanu ir atkarīgas gan no attāluma līdz maģistrālei, gan izmantotajiem materiāliem un celtnieku darba apmaksas, turklāt svarīgi zināt, vai izmaksās ietilps vides sakārtošana pēc darbu pabeigšanas.

Centralizētas ūdensapgādes iespējas pieejamas ne tika Rīgā, bet arī citās lielākajās pilsētās. Pateicoties Eiropas Savienības līdzekļiem, arī daudzas vidējas un pat nelielas pilsētas ūdensgūtņu vietās ierīko atdzelžošanas iekārtas.

Akas

Tomēr ne visur Rīgā iespējams ierīkot centralizēto ūdensapgādi. Tās nav arī daudzās Latvijas pilsētās un pagastos. Šajā gadījumā lietderīgi izmantot individuālos urbumus un akas.

Lai to paveiktu, vispirms pie speciālistiem jānoskaidro, vai akas ierīkošana ir iespējama. Lai saņemtu informāciju par iespēju ierīkot ūdensapgādes aku, privātpersonām jāvēršas Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas aģentūrā. Uzrakstot pieteikumu un apmaksājot valsts nodevu, iespējams pasūtīt slēdzienu par konkrētās vietas ūdens nesošo slāņu aprakstu. Aģentūra arhivēs datus par ūdens kvalitāti un ūdens daudzumu, arī orientējošo urbuma dziļumu.

Vismaz teorētiski aku iespējams izrakt jebkur, jo ūdens Latvijā sastopams visur – svarīgākais ir ūdens kvalitāte. Diemžēl daudzviet Latvijā tā ir zema, kad iespējams iegūt tikai ūdeni ar kvalitātes problēmām. Gandrīz visur Latvijā ūdens satur vairāk dzelzs, nekā to pieļauj standarti, kas regulē veselīga ūdens saturu. Daudzviet ūdens ir arī pārāk ciets. Taču, ja ūdens kvalitātes līmenis nav ļoti zems, to iespējams sekmīgi uzlabot ar pareiza urbuma un filtru izvēli.

Lai noteiktu iespējamo ūdens atrašanās dziļumu un izlemtu par iespējamiem risinājumiem, var izmantot vairākas metodes. Jāzina ģeoloģiskā un hidroģeoloģiskā situācija konkrētajā vietā. Svarīgus datus var sniegt urbumu kartotēkas – gan valsts, gan privāto uzņēmumu, kuri laika gaitā iepazinuši katras teritorijas iežu izvietojuma īpatnības. Jau šo dokumentu izpēte ļauj prognozēt, cik dziļi varētu atrasties ūdens un kāda varētu būt tā kvalitāte.

Galvenie ūdeni nesošie slāņi Latvijā ir smilšakmens un dolomīts. Dolomīts Rīgas apkārtnē ieguļ augstāk, un, ja no tā iespējams iegūt labu ūdeni, var veidot urbumu tikai līdz tam. Bet, ja pie dolomīta atrodams nekvalitatīvs ūdens, urbums jāveido dziļāk līdz smilšakmenim. Jāizlemj, kas izmaksās dārgāk – filtru iegāde vai urbšanas darbi.

Latvijā iecienītas ir tieši urbtās akas. Tās sastāv no tērauda vai PVC apvalkcaurules, kas iestiepjas gruntī līdz piemērotam ūdens nesējslānim. Apvalkcaurules ieteicams papildus noblīvēt ar cementējumu vai mālu, kas norobežos piesārņotos virsūdeņus, bet grants apbērums ap filtra sietu nodrošinās ūdens filtrēšanos un attīrīšanos. Šāds risinājums ir lieliski piemērots gadījumiem, kad ūdens nesējslānis nodrošina pietiekamu daudzumu ūdens. Ja urbuma vietā sastopami vairāki ūdens nesējslāņi, akas filtru ierīko horizontā, kas ir vispiemērotākais ūdens ieguvei.

Urbtās akas ierīko ar speciālām urbšanas mašīnām. Akas dziļums var būt no 10 līdz vairākiem simtiem metru, visbiežāk urbuma diametrs ir 3″ (76 mm) un 4″ (114 mm). Ja urbtā aka ir pietiekami dziļa un ūdens tajā tiek iegūts no dziļākajiem ūdens nesējslāņiem, šādu aku sauc par artēzisko aku, un tas ir populārākais un drošākais kvalitatīva ūdens iegūšanas veids. Bet, ja urbtā aka ir sekla, tās ūdens kvalitāti vajadzētu nopietni pārbaudīt, pirms ūdeni lieto uzturā.

Lai arī pieprasītākās, tomēr urbtās akas nav vienīgās. Iespējami arī citi aku ierīkošanas veidi.

Iedzītās akas (spices) – tās parasti sastāv no akas galvas un 1,5 – 2″ saskrūvējamas galvanizētas tērauda caurules ar filtru. To iedzen zemē, kamēr filtrs ir zem ūdenslīmeņa. Iedzītās akas parasti ir diezgan seklas – līdz 15 – 20 metriem, bet visbiežāk tikai 7 – 8 metrus dziļas. Šo aku debits (ūdens daudzums, ko var iegūt no urbuma kādā laika vienībā; privātmājai nepieciešamais debits ir līdz 1 l/s) parasti ir ierobežots (1 – 2 m³/h), it sevišķi, ja akai ir grants apbērums, kas aizsargā filtru no pieķepšanas ar plūstošajām daļiņām. Ja vajadzīgs vairāk ūdens, vienam sūknim tiek pievienotas vairākas akas. Turklāt šādas akas nevar ierīkot akmeņainās gruntīs. Akas jauda ir neliela, un tā izmanto gruntsūdeņus. Tieši šā iemesla dēļ beidzamajā laikā tās nav iecienītas – pasūtītāji apzinās kvalitatīva ūdens nozīmi.

Ieskalotās akas (spices) – šīs akas ierīko ar ūdens strūklu. Arī šādas akas dziļums parasti nepārsniedz 8 metrus, bet diametrs parasti ir 1,5 – 2″. Ieskalotā aka sastāv no filtra caurules ar centrālo cauruli un lodveida vārstu. Filtra caurulei iespiežoties urbumā, ūdens plūsma ar lielu spiedienu triecas lejup pa centrālo cauruli. Strūkla izskalo grunti filtra caurules apakšējā daļā. Arī šāda aka izmanto piesārņojumiem pakļauto gruntsūdeni, tādēļ pamazām zaudē lietojumu.

Taču atšķirīgi paņēmieni tiek izmantoti, ierīkojot dziļāku un platāku aku. Ierīkojot ieskaloto aku 3 – 4″ diametrā, parasti tiek izmantota apvalkcaurule ar centrālo cauruli. Apvalkcaurulei spiežoties urbumā, ūdens strūkla drupina iezi un pa apvalkcauruli iznes to virszemē. Kad tā ievietota pareizajā stāvoklī, centrālo cauruli iedzen dziļāk urbumā, lai attīrītu caurumu akas filtram, ko ierīko apvalkcaurules galā. Šajā gadījumā filtrs ir teleskopiska veida, ar elastīgu blīvslēgu, lai noblīvētu to pret apvalkcauruli. Filtra caurules ārējais diametrs ir mazāks par savienotājcaurules vai apvalkcaurules iekšējo diametru. Šīs caurules nostiprināšanai var izmantot garu trosi, ko izvelk caur apvalkcauruli. Šādas akas dziļums var pārsniegt 40 metru.

Raktās akas – šīs akas plašāk pazīstamas kā grodu akas. Tās parasti nostiprina ar 1 – 2 metru diametra betona cauruli vai arī aka tiek būvēta, no grodiem ierokoties zem gruntsūdens līmeņa. Šīs akas ir pietiekami populāras, taču parasti grodu aku dziļums nepārsniedz 20 metrus. Sūkņu iekārtu raktajās akās parasti nostiprina uz metāla stieņiem 2 – 3 metru augstumā virs ūdens līmeņa. Grodu akās parasti izmanto virsējo un starpslāņu gruntsūdeni.

Svārsta urbumi – kādreiz akas tika urbtas ar svārstu, ko var darbināt ar rokām vai mehānisko piedziņu. Ar svārstu urbto aku diametrs parasti ir 6 – 14″, bet dziļums nepārsniedz 40 metru. Urbuma apvalkcaurule tiek izgatavota no betona vai īsām tērauda caurulēm, kuras saskrūvē kopā pēc urbuma izveides.

Reizēm vecākas akas ierīkotas arī kā urbtās un raktās akas kombinācija, jo, gruntsūdenim pazeminoties par 1 – 2 metriem, grodu aka var izžūt. Tāpēc rakto aku mēdza padziļināt, ar svārstu izurbjot dziļāku urbumu zem esošā ūdenslīmeņa.

Citi ūdens ieguves avoti

Reizēm, aprakstot iespējamos ūdens ieguves veidus mājai laukos, tiek pieminētas vairākas alternatīvas.

Avoti – tie biežāk sastopami paugurainās, kalnainās vietās ar sarežģītu reljefu. Diemžēl avota piegādātais ūdens daudzums parasti nav liels, tāpēc nepieciešams izveidot papildu rezervuāru ūdens uzkrājumu veidošanai. Vienīgi jāņem vērā, ka var rasties problēmas ar atļaujas iegūšanu, jo pat pilnīgi tīrs avota ūdens ir pakļauts apkārtējā piesārņojuma draudiem.

Rezervuāri (cisternas) – šis ūdensapgādes jeb glabāšanas veids paredz izmantot ūdensnecaurlaidīgu pazemes vai virszemes rezervuāru. Tā piepildīšanai var izmantot gan dzeramo ūdeni, gan ūdeni saimniecības vajadzībām, piemēram, no lietusūdeņu noteksistēmām. Cisternas mēdz izmantot kā ūdens rezervi, piemēram, sausam laikam. Ārzemēs cisternas izmanto diezgan plaši, taču Latvijā tās nav izplatītas.

Ezeri un upes – tie satur virszemes ūdeni. Taču jāatceras, ka nav ieteicams sūknēt ūdeni patērētājam tieši no ezera, jo tas ir pārāk netīrs, tāpēc tāda ūdens izmantošana var būt bīstama. Ūdens ieguvei no atklātām ūdenstilpēm jāizmanto seklas akas ezera krastā, lai ūdens 5 – 10 metrus filtrētos cauri smilšu slānim, kas vismaz var samazināt piesārņojumu, pesticīdus un baktēriju skaitu ūdenī. Arī šajā gadījumā jārēķinās ar apgrūtinātu atļaujas iegūšanu.

Ūdens ekonomija

Pirmā instance, kur tiek tērēts ūdens, ir caur krānu – personiskā higiēna (36%),ēdiena gatavošana, trauku mazgāšana (22%). Vienam cilvēkam paredzētā norma ir ap 220 litru ūdens uz cilvēku diennakti.

Runājot par ūdens ekonomiju, ir svarīgi atcerēties, ka tā tieši atkarīga no ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmas, kas jāsakārto vispirms. Piemēram, nekaitīgi piloša ūdenskrāna dēļ dienā tiek zaudēti vairāki litri ūdens, bet klozetpodā tekošā nelielā strūkliņa diennaktī spēs aiztecināt pat kubikmetru ūdens, un kopumā mēnesī būs ievērojami ūdens zudumi.

Pirmais solis ūdens ekonomijas virzienā ir stabila spiediena ventiļa uzstādīšana. Ir nepieciešams, lai, atverot visus krānus, kas ir mājā, visos krānos būtu pietiekams spiediens, bet nerastos pārtēriņš. Bieži ar to var būt par maz. Svarīgs faktors, kas ietekmē mājas kopējo ūdens patēriņu, ir jaucējkrāni. Novecojušu jaucējkrānu nomaiņa uz tādiem, kam ir iespējama plūsmas regulēšana, dod iespēju sabalansēt spiedienu visas ēkas ūdensapgādes sistēmā.

Spiediena samazināšana ir tikai viena daļa no iespējamā risinājumu kompleksa.

Ne mazāk būtisks jautājums ir ūdens plūsmas regulēšana stāvvados. Uzstādot katram stāvvadam regulēšanas ventili ar iestādītu plūsmu, aprēķina dzīvokļu skaitu, kas patērē ūdeni no šā stāvvada, attiecīgi ieregulējot plūsmu. Tas nozīmē, ka gan pirmajam, gan pēdējam stāvvadam būs vienāda ūdens padeve. Līdz ar to var vēl vairāk samazināt ūdens pārtēriņu.

Nākamais solis ūdensapgādes sistēmas sakārtošanā ir temperatūras regulēšana.

Izplatīts ir nepareizs priekšstats, ka ūdens uzsildīšanas izmaksas var samazināt, samazinot temperatūru, līdz kādai uzsilda ūdeni. Tā ir iespējams iztērēt mazāk enerģijas siltuma iegūšanai, tomēr siltā ūdens patēriņš pieaugs ģeometriskā progresijā. Lai uzsildītu vienu m³ ūdens no 5 °C līdz 55 °C, nepieciešams patērēt 64 kWh enerģijas. Šādas temperatūras ūdens patēriņa attiecība pret auksto, lai iegūtu optimālo temperatūru 38 °C, ir 55/45. It kā ieekonomējot un uzsildot ūdeni no 5 °C tikai līdz 45 °C, jāpatērē 60 kWh enerģijas, bet aukstā/karstā ūdens patēriņa attiecība 38 °C ūdens iegūšanai jau ir otrāda – 40/60. Līdz ar to karstais ūdens tiek patērēts vairāk, arī izmaksas palielinās neatbilstoši ietaupītajām četrām kilovatstundām.

Līdzīgi kļūdains ir arī lēmums karsto ūdeni naktī atslēgt, jo tas netiek lietots. Rezultātā ūdens cirkulē, bet tā temperatūra krītas. Jāatceras, ka ūdens uzsildīšana vienmēr izmaksā vairāk nekā temperatūras uzturēšana.

Pēdējais, bet ne mazsvarīgākais elements ir pietiekams karstā ūdens daudzums un cirkulācija. Normatīvi paredz, ka, atgriežot krānu, 12 sekunžu laikā jāsaņem karstais ūdens. Nepietiekamas cirkulācijas gadījumā jānotecina daudz vairāk ūdens, līdz saņem nepieciešamās temperatūras karsto ūdeni, līdz ar to atkal notiek nelietderīga ūdens pārtērēšana.

Tātad ūdens plūsmas vietējā regulēšana nodrošina maksimālu ūdens un enerģijas ekonomiju un to, ka ar jaucējkrāna regulēšanu var panākt vienādu plūsmu neatkarīgi no stāva un spiediena līmeņa.

Plānojot efektīvu un ekonomiski izdevīgu ūdensapgādi, nepieciešams konsultēties ar ūdensapgādes speciālistiem, izveidot projektu, kur tiktu paredzēti visi ūdens padeves procesā iesaistīto elementu parametri. Tādējādi ir iespējams optimizēt izmaksas, novērst spiediena kritumu un uzturēt pareizu plūsmu, gadu gaitā ietaupot ievērojamus līdzekļus.

Patērētā ūdens uzskaites sistēmas

Pastāv vairākas ūdens uzskaites sistēmas, kas atkarīgas no tā, kur ūdeni skaita. Pirmais variants, ja ūdens apjoma uzskaites vieta un līdz ar to norēķināšanās notiek pēc ūdensskaitītāja, kas uzstādīts uz ūdens pievada. Otrais variants – norēķinus veic pēc skaitītāja dzīvoklī. Trešais variants – uzskaiti veic gan ūdensskaitītājs uz ūdens pievada, gan dzīvokļa skaitītājs, bet īrnieks par ūdeni norēķinās pēc patēriņa normām.

Ūdensskaitītāji mēdz būt vairāku veidu: mehāniskie, ultraskaņas un elektromagnētiskie. Tie atšķiras pēc darbības principa, piemēram, ultraskaņas skaitītājos izmanto ultraskaņas mērīšanas principu, bet visprecīzākais elektromagnētiskais skaitītājs plūsmu mēra, izmantojot elektromagnētisko lauku. Parasti dzīvokļos izmanto mehāniskos skaitītājus, jo tie ir lētāki, tos ir vieglāk nomainīt, arī samērā nelielā ūdens patēriņa ziņā citu veidu skaitītājus dzīvokļos nebūtu racionāli izmantot. Karstā un aukstā ūdens skaitītāji atšķiras vizuāli – sarkans un zils – arī pēc konstrukcijas, jo vienam jāiztur līdz +90 grādu karsts ūdens, otram – līdz +30 grādiem.

Pēc likumdošanas, skaitītāji jāpārbauda ik pēc četriem gadiem, ar noteikumu, ka pirms skaitītāja ir uzstādīts mehāniskais filtrs. Ja tāda nav, skaitītāja pārbaude jāveic pēc diviem gadiem. Ūdensskaitītāja pārbaude nozīmē, ka teorētiski skaitītājs ir jānoņem un jāved uz laboratoriju to pārbaudīt (par to ir jāmaksā), bet pēc tam atkal jāuzstāda no jauna.

Skaitītāju ar vertikālu ciparnīcu ieliekot nepareizā leņķī, tas uzrādīs lielu mērījumu kļūdu. To izskaidro skaitītāja darbības princips. Ja skaitītājs ir novietots horizontāli, skaitītāja adatas ass gala berze notiek tikai adatas galā, bet, ja to pagriež par 90 grādiem, šī ass balstās, un berze notiek tikai vienā pusē, līdz ar to zūd precizitāte, to ietekmē, piemēram, Zemes pievilkšanas spēks, taču šī kļūda ir aprēķināma. Tāpēc iedzīvotājiem, pērkot skaitītāju, nevajadzētu domāt tikai par to, vai tas ir labs vai slikts skaitītājs, jo svarīgs aspekts ir, vai skaitītājs tiks uzlikts tehniski pareizi.

Izmantotie informācijas avoti:

• Lazdiņa, R. 2006. Ūdens attīrīšanas filtri. Māja. Dzīvoklis. 16-18.
• Ozols, U. 2002. Ūdens ekonomija. Māja. Dzīvoklis. 10-11.
• Tabūna, L. 2006. Ūdens ieguves avoti. Māja. Dzīvoklis. 8-10.