Ūdens kvalitāte ir ūdeni raksturojošo īpašību kopums. Kvalitatīvs ūdens ir dzidrs, ar patīkamu, atsvaidzinošu garšu, bez piegaršas. Tas ir ūdens, kurš atbilst likumdošanā noteiktajām obligātajām kvalitātes un nekaitīguma prasībām un kura ķīmiskais sastāvs nepārsniedz elementiem noteikto maksimāli pieļaujamo koncentrāciju. Ūdens, kas paredzēts dzeršanai un ikdienas vajadzībām, nedrīkst saturēt slimību izraisošus mikrobus un citas vielas, kuras varētu kaitēt cilvēka veselībai.

Galvenie rādītāji, kas jāņem vērā, analizējot ūdens kvalitāti, ir fizikāli ķīmiskie un mikrobioloģiskie. Kontrolējot ūdens kvalitāti, rādītājus iedala obligāti nosakāmajos (kārtējais monitorings) un auditmonitoringā. Monitoringu īsteno saskaņā ar izdotajiem LR Ministru kabineta noteikumiem nr. 235 Dzeramā ūdens obligātās nekaitīguma un kvalitātes prasības, monitoringa un kontroles kārtība ar grozījumiem nr. 925. Centralizētajām ūdensapgādēm šo noteikumu ievērošana ir obligāta.

Rīgas apgādei ar ūdeni tiek izmantots apstrādāts virszemes ūdens no Daugavas, arī pazemes ūdens. Kvalitāti nodrošina regulāras pārbaudes, analizējot ūdeni no 50 dažādām vietām pilsētā, tādējādi iespējams pārbaudīt ūdeni praktiski no patērētāja ūdenskrāna. Vietas ir identificētas, tās apstiprinājusi Sabiedrības veselības aģentūra, un pārbaudes tiek veiktas ar noteiktu periodiskumu. Tādēļ centralizētās ūdensapgādes sistēmai nav nepieciešami papildus klienta uzstādīti filtri, ja vien mājas ūdensapgādes sistēmas caurules nav novecojušas. Vecās mājās, kur caurules ir aizaugušas, izmantojami paši vienkāršākie patronu filtri, kas aizkavēs korozijas produktu nonākšanu caur ūdenskrānu pie ūdens lietotāja.

Droša dzeramā ūdens apgāde iespējama, lietojot augstas kvalitātes pazemes ūdeni un nodrošinot ūdens – apgādes sistēmu optimālu ekspluatācijas režīmu. Dzeramā ūdens ieguvei lieto arī virszemes ūdeņus, piemēram, Rīgā. Taču, pirms ūdens nonāk ūdensvados, tas tiek attīrīts un dezinficēts. Ja cilvēks lieto ūdeni no urbuma vai akas, jārēķinās, ka pārsvarā tie būs virsējie gruntsūdeņi, kas nonāks privātmājas caurulēs. Virsējie gruntsūdeņi ir maz aizsargāti pret piesārņojumu, tos var piesārņot notekūdeņi, lauksaimniecībā lietotās ķimikālijas, cilvēka saimnieciskā darbība. Šādā ūdenī ir ļoti daudz organisko piemaisījumu, kas pazemina ūdens kvalitāti.

Ūdens kvalitāti ietekmē tā ķīmiskais sastāvs

Ūdens sastāvā esošās ķīmiskās vielas nosaka ūdens krāsu, garšu vai smaržu un duļķainumu, proti, īpašības, pēc kurām patērētājs novērtē piegādātā ūdens kvalitāti un lietošanas derīgumu.

Ūdens garša ir atkarīga no minerālvielu satura, temperatūras un no izšķīdušo gāzu – skābekļa un ogļskābās gāzes – daudzuma. Ūdenī var būt neorganiski savienojumi un organiskas vielas. No neorganiskiem savienojumiem ūdenī ir kalcija un magnija sāļi, kas nosaka ūdens cietību, dzelzs, mangāns, cinks, fluors u. c. Garšu pārsvarā ietekmē organiskās vielas, arī paaugstināts dzelzs līmenis, tad ūdens garšo nedaudz pēc metāla. Citreiz arī pārlieku mīksts vai ciets ūdens liek par sevi manīt, taču jāatceras, ka katram cilvēkam garšas sajūtas ir atšķirīgas.

Ūdens smarža bieži vien atkarīga no izšķīdušā sērūdeņraža klātbūtnes, kad ūdens ož pēc puvušām olām. Parasti šī problēma pastāv, kad ūdeni ņem no pazemes. Kad šāds ūdens nonāk saskarē ar gaisu, gāze izdalās, un ir jūtama smaka. Aukstam ūdenim tas nav tik jūtami, bet pie augstākas temperatūras gāze izdalās vieglāk, un parādās smaka.

Veselību var ietekmēt ilgstoša tāda ūdens lietošana, kura sastāvā ir pārāk augsta kādu ķīmisko vielu koncentrācija. īpaša uzmanība jāpievērš kumulatīvajām toksiskajām vielām, piemēram, smagajiem metāliem un kancerogēniem. Arī dzeramā ūdens dezinfekcijas līdzekļi izraisa dažādu blakusproduktu veidošanos, no kuriem daži ir potenciāli bīstami. Pilsētās ūdens attīrīšanas iekārtās dezinficēšanai izmanto hloru. Bieži vien ūdenī saglabājas hlora joni, kas kaitē cilvēka veselībai. Piemēram, Rīgā daļu ūdens ņem no Daugavas, kurā ir ļoti daudz organisko vielu. Protams, tās attīra, tomēr daļa šo organisko piemaisījumu var nonākt pie patērētāja. Hlors kopā ar organiskajām vielām ūdenī veido hlora organiskos savienojumus, kas ir bīstami cilvēka organismam. Taču šāda ūdens radītais risks veselībai ir mazs, salīdzinot ar ūdens nedezinficēšanas bīstamību.

Cauruļvadu ietekme

No krāna tekošā ūdens krāsai, garšai un smaržai jābūt pieņemamai. Kā galveno iemeslu, kas pazemina piegādātā ūdens kvalitāti, var uzskatīt ūdensvadu stāvokli, piemēram, ja uz kādu apdzīvotu vietu, pilsētu vai ciematu ir kopējās ūdens attīrīšanas iekārtas, bet nav nomainītas komunikācijas. Tādā veidā pastāv iespēja, ka pat pilnīgi attīrīts ūdens, izejot caur tām, uzņems daļu šo netīrumu, kas sakrājas, piemēram, sarūsējušās caurulēs, un pie lietotāja nonāks netīrs. Tātad šī problēma saistās ar mehāniskajiem piemaisījumiem jeb netīrumiem caurulēs un ūdensvadu koroziju.

Arī saistībā ar ūdens kvalitāti būtu jāņem vērā, ka ēku ūdensvadu sistēmās lietojamām caurulēm, armatūrai un iekārtai jāatbilst būvnormatīvu un tehnisko noteikumu prasībām. Latvijas būvnormatīvs LBN 221 – 98 Ēku iekšējais ūdensvads un kanalizācija nosaka, ka dzeramā ūdens caurulēm jāatbilst attiecīgajam kvalitātes sertifikātam.

Ūdens analīzes

Objektīvu informāciju par ūdens kvalitāti var iegūt, to pārbaudot laboratorijā. Ūdens kvalitāti var vērtēt pēc mikrobioloģiskajiem un ķīmiskajiem rādītājiem. Mikrobioloģiskie rādītāji raksturo ūdens drošību, ķīmiskie – pārsvarā kvalitāti.

Ja cilvēks vēlas noskaidrot, kādu ūdeni viņš lieto ikdienā, kādu ūdeni iegūs no dziļurbuma blakus jaunuzbūvētajai mājai vai arī kāpēc ūdenim ir viena vai otra jūtama problēma, speciālisti iesaka veikt ūdens analīzes. Tiek ņemts ūdens paraugs – 1,5 litri ūdens, tam ieteicams izmantot trauku, kurā iepriekš nav bijuši aromatizēti dzērieni, parasti izmanto plastmasas pudeli. Ūdeni vispirms noteikti notecina, jo caurulēs nostāvējies tas būs manāmi sliktāks nekā realitātē.

Ūdens kvalitātes laboratorisko pārbaudi var veikt jebkurā laboratorijā, kas ir akreditēta ūdens izmeklējumu veikšanai. Testējot ūdeni pēc mikrobioloģiskajiem un fizikāli ķīmiskajiem rādītājiem, speciālistiem jāizsniedz atzinums par dzeramā ūdens atbilstību saskaņā ar spēkā esošajiem normatīviem.

Laboratoriski ūdenī iespējams noteikt vairāk nekā 30 rādītāju. Izvēloties dažādus attīrīšanas veidus, ir jāredz visi šie parametri, piemēram, kopējā ūdens cietība, dzelzs un organisko savienojumu piemaisījumi, pH līmenis. Ūdens attīrīšanas iekārtu speciālistiem tie ir svarīgi, piemērojot un izvēloties attīrīšanas tehnoloģiju konkrētai mājai. Svarīgs priekšnoteikums, piemērojot veicamās analīzes, ir arī tas, kur šis ūdens tiks lietots – saimnieciskām vajadzībām vai lietošanai uzturā.

Pārsvarā patērētājiem jārēķinās tieši ar ūdens ķīmisko sastāvu, gan lietojot ūdeni uzturā, gan sadzīves iekārtās, kā arī izvēloties piemērotākos filtrus. Taču, ja ir aizdomas, ka ūdenī ir baktērijas, kas varētu apdraudēt dzīvību, ūdenim jāveic mikrobioloģiskie testi. Bakterioloģiskajās analīzēs pārbauda baktēriju koloniju skaitu ūdenī, kas ir kā indikators tam, ka ūdenī var būt patogēnie mikroorganismi, kas izraisa cilvēkam dažādas slimības.

Šīs analīzes veic atsevišķi no ķīmiskajām analīzēm un ne visās laboratorijās. Turklāt šādiem testiem ir pilnīgi cita tehnoloģija, kā iegūt ūdens paraugus, nepieciešams arī sterils trauks. Ūdens, kas ir bakterioloģiski nestabils, sadzīvē jebkurā gadījumā nav lietojams, jo sākumā jāatrisina problēmas, kas ir saistītas ar šā bakterioloģiskā piesārņojuma pirmavotiem. Jāatceras, ka arī pilnīgi dzidrā ūdenī var būt baktērijas.

Pirms ūdeni apstrādā, filtrē un risina ar to saistītās problēmas, ir jāveic ūdens analīzes. Izvēloties atbilstīgas attīrīšanas metodes, mājas saimniekam jāizvērtē, kādu ūdeni viņš vēlas iegūt pēc apstrādes. To iespējams attīrīt tādā līmenī, lai tas nekaitētu kvalitatīvai sadzīves tehnikai, taču dažkārt tas var būt pārāk apstrādāts dzeramais ūdens, un cilvēks ar to vairs neuzņems nepieciešamās minerālvielas. Konsultējoties ar speciālistiem, iespējami dažādi risinājumi.

Līdz ar ūdens analīzēm svarīgi noskaidrot arī cilvēku daudzumu mājā vai ūdens ņemšanas vietu jeb krānu skaitu, tā aprēķinot iespējamo patēriņu un nepieciešamos filtrus.

Ūdens attīrīšanas iekārtas parasti uzstāda pie ūdens ievada mājā, ja ir savs urbums, tad aiz sūkņa uzreiz ierīko filtrus. Privātmājā filtru uzstādīšanai vislabāk atvēlēt nelielu saimniecības telpu, jo bieži vien šie filtri ir vairāki, tātad attiecīgi arī aizņem vietu.

Ūdens attīrīšana

Mehāniskie filtri

Vispirms ūdeni attīra no smiltīm, rūsas un citiem mehāniskajiem piemaisījumiem. Uz ūdens ievada mājā uzstāda mehānisko jeb tā saukto sedimentfiltru, kas ūdeni attīra no nogulsnēm līdz konkrētiem mikroniem, ko pieļauj uzstādītais filtrs. Pēc smalkuma filtrus iedala mikronos – jo mazāks skaitlis, jo smalkāks filtrs un labāk attīra. Smalkākais filtrs ir ar sedimenta attīrīšanas spēju no viena mikrona, kas ir ļoti smalka filtrācija, tāpēc parasti to neizmanto, jo ļoti ātri aizsērē, un, arī pēc prasībām, ūdeni bieži vien tik ļoti nemaz nevajag attīrīt. Līdz ar to optimālais variants ir 10 – 12 mikronu filtrs.

Mazos mehāniskos filtrus ar kolbām un elementiem var likt konkrētām ūdens izmantošanas vietām, piemēram, uz boileru, bet, ja mājai jau ir uzlikts viens šāds lielais mehāniskais filtrs uz ūdens ievada, citur ūdeni mehāniski attīrīt vairs nav vajadzības. To var izmantot, ja kopējam mājas ūdenim šāda attīrīšana nav ierīkota, piemēram, dzīvokļos.

Privātmājai filtrējošo elementu jeb kārtridžu mainīšanas biežums ir atkarīgs no ūdens piesārņojuma. Kārtridži ir nopērkami jebkurā santehnikas veikalā.

Ūdens ķīmiskā attīrīšana

Ūdens attīrīšanai un cīņā ar paaugstināto dzelzs saturu vai ūdens cietību tirdzniecībā tiek piedāvātas vairākas automātiskās attīrīšanas iekārtas, kas paredzētas ūdens ķīmiskā sastāva uzlabošanai. Atkarībā no ūdens kvalitātes speciālisti ieteiks labāko ūdens attīrīšanas risinājumu. Taču jāpiebilst, ka ķīmiskie filtri patērē ļoti daudz ūdens tieši skalošanās nepieciešamības dēļ. Iegādājoties filtru vai būvējot kanalizāciju, tam bieži nepievērš pienācīgu uzmanību.

Atdzelžošanas iekārtas

Paaugstināto dzelzs klātbūtni ūdenī, kas rada rūsas nosēdumus un dzelzs izgulsnēšanos caurulēs vai uz santehnikas, var risināt, uzstādot ūdens atdzelžošanas iekārtu. Ūdens atdzelžotājs strādā pēc principa – ūdenim plūstot cauri filtrējošajam slānim, tajā uzkrājas dzelzs. Ir konkrēts filtrējošā slāņa resurss jeb kapacitāte, pēc kura tam jāatskalojas, lai filtrējošais slānis neaizaugtu ar dzelzi. Speciālisti šo kapacitāti aprēķina un ieregulē skalošanās biežumu, lai pēc tam iekārta to veiktu automātiski: filtrs iesūc no otras tvertnes kapacitāti atjaunojošo reaģentu – kālija permanganātu, kas dzelzi oksidē, kā rezultātā dzelzs pārvēršas fiziskās daļiņās un kopā ar ūdeni tiek aizvadīta kanalizācijā. Šādā veidā filtrs tiek attīrīts no dzelzs un no jauna var atdzelžot ūdeni. Atkarībā no iekārtas modeļa skalošanās biežumu var ieregulēt ar laika kontroli vai pēc ūdens patēriņa daudzuma.

Šāds filtrs atkarībā no sistēmas ekspluatācijas režīma un no tā, kāds ir dzelzs daudzums ūdenī, normālā procesā var darboties aptuveni piecus gadus un ilgāk. Reaģentu (kālija permanganātu) iekārtā papildina saimnieks pats. Tas ir arī vienīgais, kas jādara šīs iekārtas ekspluatācijas laikā. Reaģentu papildina reizi vienā vai divos mēnešos. Kālija permanganātu var iegādāties specializētos veikalos, kur pārdod filtrējošās iekārtas, un mēnesī tas neizmaksās vairāk par dažiem latiem.

Iekārtas ūdens mīkstināšanai

Cietība ir aktuāla ūdens problēma, tāpēc ne mazāk svarīgas ir iekārtas ūdens mīkstināšanai – kalcija un magnija jonu mazināšanai. Mīkstināšanas iekārtās kā filtrējošo slāni izmanto jonu apmaiņas sveķus. Tas ir tautā sauktais sāls filtrs, jo filtrs atskalojas jeb reģenerējas ar nātrija hlorīdu jeb vārāmo sāli.

Konstruktīvi un vizuāli šīs iekārtas ir līdzīgas atdzelžošanas iekārtām gan ar laika, gan ūdens patēriņa kontroli. Speciālisti aprēķina, cik daudz ūdens iekārta var attīrīt atkarībā no ūdens kvalitātes un patēriņa. Pēc zināma laika filtrs pārslēdzas uz atskalošanās ciklu – iesūc nātrija hlorīdu (sālsūdeni), un notiek jonu apmaiņas reakcija – sveķi atbrīvo kalciju un magniju, kas kopā ar hlorīdiem aizplūst kanalizācijā, bet filtrā paliek nātrijs. Ekspluatācijā patērētājam ik mēnesi būs jāpapildina sāls atkarībā no ūdens cietības un cik ļoti vēlas ūdeni mīkstināt.

Dozācijas iekārtas

Ķīmiski ūdeni no pārlieku lielā dzelzs jonu daudzuma var attīrīt, izmantojot dozācijas principu. Ūdenim piesaista skābekli, līdz ar to dzelzs joni neoksidējas, un ūdens plūstot, piemēram, izlietnē, neiekrāsojas brūns un neatstāj nogulsnes. To panāk dozējot polifosfātu skābekļa piesaistīšanai. Uz ūdensvada tiek iebūvēta dozācijas iekārta. Dozators iesūknē polifosfātu ūdensvadā, tas sajaucas ar ūdeni un piesaista tajā esošo skābekli. Ir noteikta norma, cik daudz šīs vielas drīkst būt ūdenī, lai tā būtu nekaitīga, tāpēc nav jābaidās, ka tādā veidā ūdens tiks piesārņots ar kārtējo ķīmiju.

Ogles filtri

Ja privātmājas ūdenim ir izteiktas problēmas ar garšu vai smaržu, var izmantot aktivētās ogles filtrus. Ogles filtri absorbē dažādas ūdenī esošās vielas, dzidrina ūdeni, atdala organiskās vielas un hlororganiskos savienojumus.

Šīs iekārtas sastāv no filtrējošā materiāla tvertnes ar vai bez elektroniskā automātiskās vadības bloka. Ogles filtru ekspluatācijas laikā nepieciešama tikai ogles maiņa, un nomaiņas biežums ir atkarīgs no patērētā ūdens daudzuma. Normālos apstākļos to dara reizi gadā, un to saimnieks var izdarīt pats.

Taču jāatceras, ka, izmantojot tikai ogles filtru, ūdens netiks ne atdzelžots, ne mīkstināts, tam tikai tiks uzlabota garša.

Cīnoties ar baktērijām

Ar filtriem var mazināt arī bakterioloģisko piesārņojumu. Ūdens, kas ir bakterioloģiski nestabils, jebkurā gadījumā pārtikā nav lietojams. Ja ir vēlēšanās pasargāties no jebkādām baktērijām, kas ūdenī varētu dzīvot, var uzstādīt speciālu filtru ar maināmu kārtridžu, kas ūdeni īpaši attīrīs tikai pārtikas vajadzībām. Virs izlietnes tam ierīko atsevišķu krānu un ūdeni no tā ņem tikai pārtikai. Šis filtrs sastāv no ogles bloka ar sudrabu un ļoti smalka filtra (0,5 mikroni).

No baktērijām ūdeni var attīrīt, arī izmantojot ultravioleto lampu. Šādu ūdens apstrādes metodi var izmantot tikai pārtikas vajadzībām, to ierīkojot virtuvē un attīrītu ūdeni saņemot pa atsevišķu krānu. Ultravioleto lampu var uzstādīt arī uz ūdens ievada mājā. Garu ultravioleto lampu iemontē ūdensvadā – ūdenim plūstot caur to, baktērijas iet bojā, pēc tam ūdeni vēlams filtrēt caur ogles filtru, kas iznīcinātās baktērijas savāks, un uz māju aizplūdīs jau tīrs ūdens.

Izmantotie informācijas avoti:

• Lazdiņa, R. 2006. Ūdens attīrīšanas filtri. Māja. Dzīvoklis. 16-18.
• Lazdiņa, R. 2006. Ūdens kvalitātes raksturojums un pārbaude. Māja. Dzīvoklis. 6-7.
• Tabūna, L. 2006. Ūdens ieguves avoti. Māja. Dzīvoklis. 8-10.