No projektēšanas viedokļa nav būtiskas atšķirības, vai ūdensvada un kanalizācijas projekts tiek izstrādāts jaunbūvei vai mājai, ko paredzēts pārbūvēt vai atjaunot. Atšķirības ir tikai praktiskajā projekta īstenošanā, jo esošās sistēmas pārbūve ir sarežģītāks un darbietilpīgāks process.

Tiek lēsts, ka ūdensapgādes un kanalizācijas projekta izmaksas parasti veido 10 – 15% no kopējām projektēšanas darbu izmaksām. Atkarībā no projekta apjoma un sarežģītības pakāpes projektēšanas darbi parasti ilgst no divām nedēļām līdz pat diviem gadiem. Individuālās dzīvojamās mājas ūdensvada un kanalizācijas tīklu projektēšana, ieskaitot ārējos pieslēgumus, var ilgt 2 – 3 nedēļas bez projekta saskaņošanas.

Lai arī sākotnēji šķiet, ka ūdensvada un kanalizācijas projekta izveide ir samērā vienkārša, patiesībā darbs ir sarežģītāks. Ūdensvada un kanalizācijas projekts ietver: līguma noslēgšanu ar izvēlēto projektētāju kopā ar darba uzdevuma saņemšanu; arhitektūras plānošanas uzdevuma saņemšanu; izpētes darbus, kas ietver topogrāfisko uzmērīšanu, ģeoloģisko izpēti ārējiem tīkliem, nepieciešamības gadījumā ūdens un notekūdens analīzes, kā arī vietas apsekošanu; tehnisko noteikumu saņemšanu; projektējamā objekta celtniecības un arhitektūras risinājumu saņemšanu (ģenerālais plāns, vertikālais plānojums, ēkas plāni un griezumi iekšējo tīklu projektēšanas gadījumā); aprēķinus; projekta grafisko izstrādāšanu, pamatojoties uz aprēķiniem; darbu un materiālu apjomu noteikšanu; noformēšanu, iesiešanu; projekta saskaņošanu un akceptēšanu vietējā būvvaldē (ārējiem tīkliem) un projekta nodošanu pasūtītājam. Jāpiebilst, ka ģeoloģiskajiem izmeklējumiem var noderēt tie paši dati, kas jau veikti pirms mājas pamatu plāna izstrādāšanas, – tā ir grunts sastāva inženierģeoloģiskā izpēte un gruntsūdens līmeņa noteikšana.

Projektu var izstrādāt vienā stadijā, ko veido tehniskais projekts, vai divās stadijās, ko veido skiču un tehniskais projekts. Privātmājām parasti pietiek ar tehnisko projektu, divās stadijās to parasti izstrādā lieliem nozīmīgiem objektiem, kā arī atsevišķiem rajoniem, ciematiem vai pilsētām.

Vēl viens arguments, kas runā par labu detalizēta projekta nepieciešamībai, ir iespēja organizēt konkursu jeb cenu aptauju starp vairākām būvfirmām, kas savukārt dod iespēju objektīvi izvēlēties optimālo piedāvājumu. Protams, praksē 90% individuālo būvētāju izvēlas lētāko risinājumu – celtnieku brigādi, kaut gan bieži vien šādas nelielas brigādes darbojas pietiekami profesionāli un spēj sagatavot gana izsmeļošu būvdarbu tāmi, ja tām priekšā nolikts detalizēts projekts.

Jāpiebilst, ka ūdensapgādes un kanalizācijas ārējo tīklu projektēšana būs daudz vienkāršāka, ja izvēlētajā apbūves gabalā pastāv iespēja pievienoties centralizētajiem pilsētas vai ciemata tīkliem. Šādā gadījumā vispirms jāsaņem tehniskie noteikumi no uzņēmuma, kas apsaimnieko centralizēto ūdensapgādes vai kanalizācijas sistēmu, un tad jāveido tehniskais projekts.

Kvalitatīvi izstrādāts ūdensapgādes un kanalizācijas projekts ir tāds, kas atbilst visām LR būvnormatīvu un noteikumu prasībām, kuras regulē konkrēto jomu, un ir izstrādāts, ievērojot tehnisko noteikumu un pasūtītāja prasības. Turklāt projektam jābūt atbilstoši vizuāli noformētam un saskaņotam ar tehnisko noteikumu izdevējiem, kā arī pārējām institūcijām, kuru intereses ir saistītas ar šo projektu. Risinājumiem jābūt ekonomiski pamatotiem, tie nedrīkst būt pretrunā ar vides aizsardzības prasībām.

Kam uzticēt projekta izveidi?

Vairumā gadījumu ģimenes savrupmājas kopējais projekts tiek uzticēts vienam arhitektam, kurš atbild par visiem projekta dokumentiem un arī nodarbojas ar attiecīgo inženierkomunikāciju projektētāju piesaisti. Tiesa, ir pasūtītāji, kas paši izvēlas meklēt speciālistu vai firmu atsevišķo projektu izstrādāšanai.

Parasti projektētāju izvēlas pēc reklāmas, ieteikumiem, atsauksmēm vai, ar kuru bijusi veiksmīga sadarbība. Ja pasūtījums ir apjomīgs, tiek rīkots konkurss, kurā pasūtītājs jau noteicis galvenos kritērijus, kādiem jāatbilst projektētājam, un no piedāvājumiem izvēlas atbilstīgāko.

Svarīgi ievērot, ka projektētājam jābūt licencētam (firmai) vai sertificētam (individuāli) attiecīgā darba veikšanai, jābūt pieredzei. Nozīmīgākais dokuments, kas pasūtītājam apliecinās projektētāja kompetenci, ir Latvijas Siltuma, gāzes un ūdens tehnoloģiju inženieru savienības izsniegts sertifikāts, kas garantē ne tikai projektētāja atbildību par savu darbu, bet arī apliecina, ka tiks izstrādāts kvalitatīvs un normatīviem atbilstīgs attiecīgās sistēmas projekts. Turklāt, ja pasūtītājam būs pretenzijas pret projektētāja darbu, viņš ir tiesīgs vērsties pēc palīdzības šajā savienībā. Vēlamas pozitīvas atsauksmes par iepriekš veiktiem līdzīgiem darbiem. Izvēloties projektētāju konkursa kārtībā, svarīga ir arī cena, ko piedāvā pretendenti.

Uzraudzību par būvdarbu atbilstību projekta risinājumiem veic autoruzraugs – izstrādātā projekta autors (ja pasūtītājs par to noslēdz līgumu ar autoru). Uzraudzība par būvdarbu kvalitatīvu izpildi tiek uzticēta pasūtītāja nolīgtam sertificētam būvuzraugam. Ūdensapgādes un kanalizācijas Projektētāja atbildība un pienākumi

Projektētājs atbild par projekta atbilstību Latvijas būvniecības normatīviem un noteikumiem un tehnisko noteikumu prasībām.

Viņa pienākums ir līgumā paredzētajā termiņā nodot pilnībā saskaņotu projektu pasūtītājam, sniedzot piemērotāko tehnisko risinājumu un pamatojot izvēlēto variantu. Projektētājam jācenšas iespēju robežās ievērot pasūtītāja prasības tehniskā risinājuma izvēlē, ja vien tas nav pretrunā ar LR normatīvajiem aktiem, vai arī jāizskaidro pasūtītājam, kāpēc nav iespējams realizēt kādu no prasībām. Noslēdzot līgumu par autoruzraudzību, projektētāja pienākums ir sekot līdzi celtniecības un montāžas darbu atbilstībai projektam, nepieciešamības gadījumā ieviest projektā pamatotus labojumus un papildinājumus.

Ūdensapgādes sistēmas projekts

Ūdensapgādes sistēmas projekts sākas no ūdens ieguves vietas. Pievienojoties pie centralizētā ūdensapgādes tīkla, šis projekts sāksies no pieslēguma vietas pie ūdensvada maģistrāles uz ielas. Bet vietā, kur par ūdeni jārūpējas pašiem, projekts sāksies lokālās ūdens ieguves vietā. Šajā vietā jādzen spice, jāierīko grodu aka vai jāveic dziļurbums (artēziskā aka), kas ir visefektīvākais lokālās ūdens ieguves veids. Atzīmējot plānā dziļurbuma vietu, jāzina, ka saskaņā ar sanitārajām prasībām vismaz 15 metru rādiusā ap to nedrīkst atrasties nekas, kas varētu piesārņot grunti, piemēram, tualetes, savs vai kaimiņa notekūdeņu filtrācijas lauks.

Ja urbuma dziļums nepārsniedz 20 metrus, tā realizācija vides institūcijās nav jāsaskaņo. Ja dziļums ir lielāks, nepieciešama saskaņošana ar LR Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas aģentūru, kā arī jāmaksā dabas resursu nodoklis. Savrupmājas ūdensapgādes vajadzībām vairāk nekā 20 metru urbumu izmanto ļoti retos gadījumos.

Kad izdarīts urbums un ierīkota aka, tiek precizēts tālākais ūdensapgādes projekta risinājums. Parasti firma, kas veic urbumu, sagatavo un izsniedz arī urbuma pasi – dokumentu, kurā norādīti visi akas tehniskie parametri: urbuma dziļums, ūdenslīmeņa maksimālais un minimālais augstums, akas ražība, ūdens ķīmiskais sastāvs. Atkarībā no šiem datiem var precizēt un izstrādāt detalizētu sistēmas projektu, kurā paredzēts piemērotas jaudas sūknis, filtri un citas sastāvdaļas.

Ūdensapgādes projekta uzbūve mājas iekšienē visos gadījumos ir līdzīga – neatkarīgi notā, vai ūdens tiek saņemts no centralizētās vai lokālās ieguves vietas. Lai izstrādātu projektu, tā autoram jāzina, kādās telpās un kur konkrēti atradīsies ūdens izejas punkti jeb krāni. Tālāk tiem atbilstīgi tiek pieskaņota iekšējo cauruļvadu un iekšējā kanalizācijas sistēma.

Kanalizācijas projekts

Mājas iekšējās kanalizācijas sistēmas projekts tiek izstrādāts līdztekus ūdensapgādes sistēmas projektam, jo abas sistēmas ir saistītas – ikvienam ūdens izejas punktam pretī vajadzīgs kanalizācijas jeb notekūdeņu izvads. Šā iemesla dēļ abas sistēmas rūpīgi jāplāno, jo vēlāk, kad norisināsies būvdarbi, kaut ko mainīt, piemēram, cauruļvadu izvietojumā, būs gandrīz neiespējami.

Kanalizācijas sistēmas projektā svarīgi ievērot vairākus nosacījumus, un tiem jābūt attēlotiem projektā ar visiem vajadzīgajiem parametriem. Viens no tiem ir kanalizācijas cauruļvadu izvietojums – jānorāda pareizais to augstums, piemēram, lai pie to ārējās izejas pie pamatiem neveidotos ass pagrieziens 90 grādu leņķī, kas vēlāk var kļūt par aizsērējumu vietu. Otrs svarīgs nosacījums ir cauruļvadu slīpums jeb kritums – pārāk mazs vai pārāk liels slīpums neļauj notekūdeņu aizvadīšanas sistēmai normāli funkcionēt. Ja slīpums būs par mazu, ūdens slikti tecēs prom, bet, ja par lielu, piemēram, virtuves kanalizācijas caurulēs, kur notekūdeņi parasti ir taukaini, ūdens prom aizplūdīs ātri, bet tauki nespēs tikt līdzi un sāks krāties uz cauruļu iekšējām sienām, pamazām veidojot aizsprostojumu. Ieteicamais iekšējo un zem grīdas esošo notekūdeņu cauruļvadu slīpums ir 2 cm uz vienu metru, kas jānorāda arī projektā.

Analogs slīpums jāparedz arī ārējam kanalizācijas vadam – līdz pirmajai akai 2 cm uz metru, līdz otrajai akai vai centrālajam kanalizācijas vadam – vismaz 0,6 cm uz metru. Arī pašām akām jāatrodas noteiktā attālumā no mājas – pirmajai akai ne tuvāk par trim metriem un ne tālāk par 12 metriem no ēkas ārsienas.

Projektā detalizēti jāparāda aku izvietojums, izmēri un izmantotie materiāli, īpaši, ja plānots izveidot notekūdeņu bioloģiskās attīrīšanas sistēmu. Šādus projektus parasti piedāvā firmas, kas nodarbojas ar šo sistēmu piegādi un uzstādīšanu.

Nedrīkst arī aizmirst par kanalizācijas stāvvada ventilāciju, kas praksē izskatās kā mazs atsevišķs skurstenītis uz jumta. Nereti projektētāji piemirst projektā iezīmēt šo būtisko elementu, un tad sanāk jau gatavā jumta segumā veidot atveri ventilācijas skurstenīša izbūvei.

Vietējā ūdensapgādes sistēma

Mājas vietējai apgādei ar ūdeni var izmantot tikai pazemes ūdeņus. Dzeramo ūdeni šādam nolūkam nevar ņemt no vietējiem saldūdens avotiem: upes, ezera vai citas ūdenskrātuves, jo mājas apstākļos nav iespējams nodrošināt tā attīrīšanu un sagatavošanu, kā tas notiek specializētajos ūdensapgādes uzņēmumos. Vienkāršoti raksturojot, vietējo ūdensapgādes sistēmu veido divas svarīgas sastāvdaļas – urbums un ūdenssūknis. Urbšana ir pirmais ūdensapgādes posms. Kad urbums izveidots, ūdens vēl jānogādā lietotājiem. To nodrošina dažādi sūkni.

Atkarībā no nepieciešamā ūdens daudzuma un ūdens kvalitātes izvēlas urbuma veidu un urbšanas metodi. Vienkāršākais variants ir izrakt aku, bet, ja tā nenodrošina labas kvalitātes dzeramo ūdeni, jādzen spice vai jāveic urbums. Tomēr, pirms veic kādas manipulācijas ar zemes dzīlēm, jānokārto vairākas formalitātes.

Saskaņā ar LR likumu Par zemes dzīlēm zemes īpašnieks savām vajadzībām var ierīkot ūdens ieguves urbumu bez zemes dzīļu izmantošanas licences saņemšanas, ja urbuma vai akas dziļums nepārsniegs 20 metrus. Ja urbj dziļāk, noteikti vajadzīga zemes dzīļu izmantošanas licence.

Atkarībā no paredzamā ūdens apjoma un kvalitātes izmanto šādus pazemes ūdeņu iegūšanas veidus: spices iedzīšanu, grodu akas ierīkošanu vai dziļurbuma aku.

Spice ir pats vienkāršākais un lētākais risinājums, kā piekļūt pazemes ūdeņiem. Standarta variantā tā ir 40 – 50 mm diametra caurule ar konusveida uzgali, kura apakšējais posms ir perforēts un tam pāri iestrādāts speciāls filtrācijas siets. Spici iedzen zemē (vislabāk – āderu krustpunktā) ar vesera tipa iekārtu, ieskalo vai pirms ievietošanas izurbj aku. Būvējot jaunu māju, akas to tradicionālajā izpratnē, kādas esam pieraduši redzēt lauku sētās – veidotas no grodiem ar klasisko vindu, izvēlas reti. Mūsdienās izmanto tā dēvētās dziļurbuma akas – tā ir lielāka diametra urbta aka, ko izmanto, ja gruntsūdeņi atrodas dziļāk – pat līdz 300 metru dziļumam. Akas aprīko ar plastmasas, tērauda vai nerūsošā tērauda caurulēm, sākot no 89 mm diametrā. Nedrīkst vispirms izurbt aku un pēc tam tai virsū būvēt māju. Problēmas radīsies, ja akai jāveic tehniskā apkope vai remonts, piemēram, jānomaina sarūsējušās caurules un ar tehniku nebūs iespējams piekļūt akai. Jāatceras, ka urbuma virspuse ir jānosiltina, pārklājot to ar speciālu vāku. īpaši siltināšana nepieciešama, ja sūknis ievietots grodu akā – tad aku pārklāj ar siltumizolāciju vai grodos ieliek kādu speciālu elektrisko apsildes elementu (kabeli), kas aukstā laikā nodrošinās urbuma neaizsalšanu.

Lokālās kanalizācijas sistēmas ierīkošana

Pēc speciālistu ieteikuma, ja attālums līdz centralizētajai kanalizācijas sistēmai ir 300 – 500 metru, ir vērts nopietni padomāt par pievienošanos. Protams, pirms realizē pieslēgumu šādos lielākos attālumos, ir jāizsver, vai ar to nebūs saistītas kādas papildu izmaksas, ko var sagādāt ne vien lieka cauruļu līnijas metrāža – projektu var sadārdzināt arī tas, ja cauruļvadiem jāšķērso, piemēram, sveši īpašumi vai ielas (brauktuves) un tamlīdzīgi.

Tomēr individuālajā būvniecībā, kas strauji izvērsās piepilsētās, kur centralizētas notekūdeņu novadīšanas sistēmas bieži nav pieejamas, daudziem būvētājiem ir un arī turpmāk būs aktuāla lokālās notekūdeņu novadīšanas sistēmas ierīkošana.

Jārēķinās ar to, ka, izbūvējot centralizētos kanalizācijas tīklus, pašvaldības ūdensapgādes un kanalizācijas uzņēmuma kompetence beidzas ar kontrolaku, kas tiek ierīkota pie katra objekta. Pieslēgums pie kontrolakas un tādējādi arī kanalizācijas sistēmas attiecīgi paliek šā objekta īpašnieka vai apsaimniekotāja ziņā – ņemot vērā, ka pašvaldības uzņēmumam fiziski nepietiek resursu izstrādāt un realizēt tūkstošiem individuālu pieslēguma projektu. Turklāt daudzviet pašvaldības ūdensvada un kanalizācijas lietošanas noteikumi paredz – ja pa ielu ir izbūvēta centrālā kanalizācijas sistēma, pievienošanās tai ir obligāta – piemēram, Rīgā. Izņēmums pieļaujams, ja mājas īpašnieks ir ieguldījis pietiekami daudz līdzekļu lokālās kanalizācijas izbūvē un var demonstrēt vides institūcijām pieņemami funkcionējošu sistēmu, kas nepiesārņo grunti vai kādas ūdenstilpes un nenodara kaitējumu videi.

Tradicionālais un individuālajā būvniecībā bieži izmantots lokālās kanalizācijas risinājums ir filtrācijas nosēdaku jeb septiķu sistēmas izbūve ar notekūdeņu novadīšanu gruntī. Šī sistēma ir ideāla, ja, pirmkārt, ir teritorija infiltrācijas lauka izveidei (ģimenes mājai tam nepieciešami ap 30 m²), otrkārt, ja ir zems gruntsūdens līmenis un labi filtrējoša grunts, un treškārt, protams, ja pret to nav iebildumu vides institūcijām.

Septiķu sistēmu klasiskajā variantā veido triju kameru (vai divu kameru) nosēdaku jeb nosēdrezurvuāru (septiķis), kas darbojas kā mehāniskais nostādinātājs un kurā sakrājas dūņas, sadalošā aka un perforētas polimēru caurules, caur kurām gruntī tiek filtrēts ūdens. Papildus nepieciešams arī noteiktas frakcijas šķembu slānis, kas darbosies kā dabisks bioloģiskais filtrs, bet virs šķembām vēl klājams speciāls tekstilaudums, kura uzdevums ir pasargāt šķembu slāni no piesērēšanas ar smiltīm, kas var padarīt to ūdensnecaurlaidīgu. Atkarībā no situācijas septiķu sistēma var darboties gan paštecē, gan ar sūkņiem, kas, protams, nedaudz sadārdzinās gan izbūves, gan ekspluatācijas izmaksas. Pēc būtības funkcionāli un principiāli šāds vairāku kameru plastikas rezervuārs neatšķiras no ierastā varianta, kad tiek iebetonētas vairākas hermētiskas ar cauruļvadu sistēmu savienotas dzelzsbetona akas – pirmajā savācas un segmentējas visi biezumi, uz nākamajām pārtek viss, kas var pārtecēt, tādējādi pakāpeniski mehāniski attīroties.

Izbūvējot lokālo kanalizācijas sistēmu, ārējos kanalizācijas cauruļvadus nav ieteicams ierakt zemē seklāk par 70 cm, un vismaz tikpat biezs grunts slānis jāparedz virs drenām (filtrācijas caurulēm) – ja tiek izbūvēta septiķu sistēma. Jārēķinās, ka arī zem filtrācijas caurulēm jābūt vismaz metru biezam grunts slānim līdz gruntsūdens līmenim – tāda ir normatīvu prasība. Izbūvējot septiķu sistēmu, nav obligāti jārēķinās ar esošo dabīgo grunts slāni – var veidot arī mākslīgu uzbērumu.

Septiķu sistēmu var dažādi papildināt un aprīkot atkarībā no situācijas. Piemēram, viens no variantiem ir notekūdeņu bioloģiskā attīrīšana grunts slānī, zem kura atrodas vēl viena savācējcaurule, pa kuru notekūdeņi tiek novadīti ūdenstilpē. Daudzās pasaules valstīs bieži izmantots lokālās kanalizācijas risinājums ir divu paralēlu notekūdeņu novadīšanas sistēmu ierīkošana. Caur septiķi gruntī tiek filtrēti tikai virtuves un vannasistabas notekūdeņi, kas, protams, ievērojami samazina grunts piesārņojumu, bet notekūdeņiem no tualetes tiek ierīkota atsevišķa hermētiska izsmeļamā tvertne, ko vai nu nopērk gatavu un ierok zemē, vai arī vienkārši izbetonē.

Izmantotie informācijas avoti:

• Andersons, U. 2006. Lokālās kanalizācijas sistēmas ierīkošana. Māja. Dzīvoklis. 22-24.
• Lazdiņa, R. 2006. Ūdens attīrīšanas filtri. Māja. Dzīvoklis. 16-18.
• Veļķere, A. 2007. Vietējā ūdensapgādes sistēma. Māja. Dzīvoklis. 50-52.
• Veļķere, A. 2008. Ūdensapgādes un kanalizācijas projekta izstrādāšana. Māja. Dzīvoklis. 18-27.